Mēdz teikt, ka dzīvē viss iet pa spirāli! Bet dažkārt arī tā nepalīdz

Rail Baltica. Neiegūtās pārmaiņas Rīgā

Publicēts: 7.05.19 | Sadaļa: blogs

 


Rail Baltica ir projekts ar pozitīvu tendenci, taču kaut ko jaunu radot bieži nākas sabojāt veco. Vai arī radot jaunu, sabojāt gan veco, gan arī neuzlabot esošo. Cilvēki vēlas attīstību, bet bieži nav gatavi pārmaiņām. Dažkārt liekas, ka daudziem atstāt vecu ir lielāka drošības sajūta, jo jaunais vēl ir nezināms, tas rada bažas, bailes un tad, drošības pēc, ir labāk neko jaunu neatbalstīt. Taču tādā veidā attīstība nenotiek. Taču attīstība ir dažāda – viena ir ilgtspējīga attīstība, kur tagadnes vajadzības nav uz nākotnes, nākamās paaudzes rēķina. Pamatā pārmaina un uzlabo esošo situāciju ilgtermiņā, daudzu gadu griezumā. Un var būt attīstība, kura ir uz citu rēķina ne tikai īstermiņā (kādam nojaucot māju kopējo sabiedrības interešu vārdā), bet arī ilgtermiņā – milzu parādi nākamajām paaudzēm, vides degradācija ilgtermiņā, sabiedrības veselības kaitīga ietekmēšana ilgstošā laikā un pārmaiņas, kuras ir tikai šaurās interesēs, bet nevis plašā mērogā sabiedrības vairākumam kopumā. Respektīvi, kaut ko darot, neņemot vērā un neuzlabojot maksimāli visās tautsaimniecības nozarēs, jomās, ne tikai, kā šajā piemērā – ātrgaitas dzelzceļa pasažieriem. Nu, nav jau tik slikti kā es šobrīd pieminu, bet es aicinu domāt plašāk un apskatīt šī projekta ietekmi uz pilsētu, pilsētas iedzīvotāju un lietotāju sadzīvi kopumā. Es nedaudz ieskicēju dažas savas pārdomas kādu es gribētu redzēt Rīgu.

Ko būtu mēs varējuši iegūt Rīgas pilsētā, ja domātu plašāk

Liekas, ka vienīgās globālās pārmaiņas Rīgas pilsētas plānošanas vēsturē ir notikušas viduslaikos, kad Daugavas krastā attīstījās osta 1201. gadā dibināta Rīga, radās Rīgas pilsēta, 1340-tajos gados būvēta Rīgas pils un tai apkārt veidojās pieguļošais ciemats. Vēlāk, 1712. gadā, gatavojoties karam ar Napaleonu tika nodedzinātas visas priekšpilsētas un nākamajā gadā jau uzsākta pilsētas būvniecība, tad 1880-tajos gados Georga Kufalta laikā, kad masveidā sāka labiekārtot parkus, veidot apstādījumus. Un beidzamās lielās pārmaiņas notikušas LPSR laikos, kad sāka būvēt jaunos mikrorajonus. Attiecīgi, beidzamajos 40 gados būtiskas pārmaiņas, kas skar pilsētu kopumā nav notikušas, bet gan veikti dažādi labiekārtošanas, atsevišku, kaut arī palielu objektu būvniecība, bet ne globālas pārmaiņas pilsētā kopumā.

Pārvadus jānojauc, bet dzelzceļa loks ir jāielaiž tunelī

Deglava tilta sāga ļoti labi parāda kādā stāvoklī ir viens no pārvadiem pār dzelzceļu tepat Rīgas centra nomalē. Varu nomierināt – tādi ir visi šie pārvadi. Ir nepieciešami milzu līdzekli, lai šos vecos, avārijas stāvoklī esošos pārvadus (Deglava, Zemitāna, Brasas, Gaisa (VEF)) varētu saremontēt.  Es piedāvāju tos nojaukt un par remontam ietaupīto naudu Rīgas centru žņaudzošo dzelzceļa loku ielaist pazemē, tad virs tā varētu izbūvēt zaļo bulvāru loku, centram apbraucamo ceļu, rastos vieta mākslai, jaunas komercplatības, tirdzniecības un apbūves vietas.  Tad zemes līmenī varētu iekļūt centrā arī pa Elizabetes, Ģertrūdes, Visvalža, Abrenes, Rūsiņa, Kurbada,  Katoļu, Daugavpils, Žaņa Lipkes, Jēkabpils, Bruņinieku, Lauvas, Vagonu, Kroņu, Ata ielu un daudzām citām iebrauktuvēm un iespējamiem šķērsojumiem. Ja ne ar mašīnām, tad ar kājām, velosipēdiem, sabiedrisko transportu padarīt iekļūšanu centrā ērtāku. Tas būtu papildus arguments tam, ka automašīnas var atstāt ārpusē, jo centrs ir ātri sasniedzams ar citiem pārvietošanās veidiem. Šobrīd to ierobežo dzelzceļā loks, kas ir apkārt centram.

 

Ja paskaita kāds ir, piemēram, Deglava pārvada garums, tad tas ir ap 620 metriem. Taču sliežu ceļu platums zem Deglava pārvada ir tkai 25metri. Gaisa tilta garums ir ap 400m, taču sliežu ceļa platums zem tilta ir nieka 25 metri. Zemitāna tilta garums ir ap 800 metriem, taču sliežu ceļu platums zem tilta ir ap 110 metriem.  Respektīvi, vai nu jāremontē kapitālajā remontā visi šie n-tie simti metri tiltu, jeb jāuzbūvē seklajā tunelī(var pat vietām šahtā) visu dzelzceļu un pārbrauktuvi, šķērsojumu zemes līmenī virs tā tikai dažu desmitu metru platumā. Jā, tas nav lēti uzbūvēt tuneli. Bet saliekot kopā nepieciešamos līdzekļus visa vecā, neērtā rekonstruēšanai un turpmākos zaudējumus, kurus radīs sastrēgumi. Tos zaudējumus, kurus rada, jeb drīzāk neienesīs zaudētās teritorijas, kuras turpinās degradēt pilsētu. 

Ar tramvaju, kājām un velo pār veco dzelzceļa tiltu

Ja dzelzceļa loku ielaiž tunelī, tad jālaiž arī tunelis zem Daugavas. Tā liekas, ka tas ir dārgi, bet mūsdienās iegremdējamie tuneļi ir daudz lētāki nekā pārvadi. Pie kam, cik gari ir nepieciešami pārvadi, tiem pievadceļi, viadukti un cik ir nepiciešama teritroija ap un zem tiem. Cik ļoti tie degradē vidi sev apkārt un sevišķi jau īpašumu vērtību. Kurš gan grib dzīvot pie pārvada, kas iet gar logiem? Patlaban arhitekti, kuri aizstāv Rīgas vēsturisko centru ir devuši uzstādījumi, ka jaunajam Rail Baltica tiltam pār Daugavu ir jābūt tādam, kas neaizsedz veco, vēsturisko Dzelzceļa tiltu. Respektīvi, tam jābūt plānam kā papīram. Visu var uztaisīt, nekas nav neiespējams, taču šāda izskata tilts ir ar īpašiem materiāliem un inženiertehniskajiem risinājumiem būvēts un tas nu nemaz nav lēti. Nedomāju, ka lētāk kā tunelis. Iedomājies kā varētu izskatīties Rīga, ja dzelzcela uzbērums centrā ir nojaukts. Ir klusums, zaļš bulvāris virs bijušā dzelzceļa loka stiepjas. Dzelzceļa agresīvā, slēgtā josla nav. Taču, ja Rail Baltica uzbūvē vēl vienu sliežu ceļu, tad dzelzceļa josla būs vēl platāka. Vēl vairāk tā ierobežos cilvēku pārvietošanos. Rīgas centra žņaugs būs vēl platāks. Taču, ja dzelzceļš ir pazemē, tad no Torņkalna universitātes pilsētiņas, no Torņkalnā paredzētās jaunās autoostas pa veco dzelzceļa tiltu Rīgas centrā, autoostā, dzelzceļa stacijā varētu ienākt tramvajs. Stacija apakšā, tramvajs augšā. Tā tramvajs varētu kursēt pa bulvāru loku apkārt centram. Blakus dzelzceļa tiltam, uz tiem pašiem balstiem var atrasties vieglas konstrukcijas gājēju un velosipēdu ceļš, kas savieno Torņkalna virzienu ar centru.

Zaķusalas Ziemeļu galā, kur patlaban ir diezgan nekāda teritorija varētu atrasties Rīgas kempings. Rīga ir laikam vienīgā Eiropas galvaspilsēta, kurā nav sava kempinga. Es nedomāju tādu kāds jau šobrīd Rīgā ir uz akmeņiem, pie lieliem angāriem Ķīpsalā, bet gan tāds, kur cilvēki gribētu pavadīt kaut nedēļu – Daugavas krastā, pludmale, ar skatu uz Vecrīgu, tirgus paviljoniem. Ar kājām, jeb velosipēdu, tramvaju vienas pieturas attālumā ir Vecrīga, autoosta, stacija….. Akmens tilts atslogotos un tur rastos jauna vieta sabiedriskā transporta joslai, velosatiksmei un gājējiem. Var diskutēt par tuneļa dārdzību. Taču vērts atcerēties, ka Somija ar Igauniju plāno tuneli zem Baltijas jūras Somu līča. 

 

Bīstamās un netīrās kravas neved caur centru

Tā kā pilsētas tendence ir izstumt ostas kravas no centra, tad tās tiek pārceltas uz Krievu salu. Lēmums ir pareizs, taču šim lēmumam nāk līdzi arī blakusefekti. Ogles un citas, iespējams pat bīstamās dzelzceļa kravas, lai aizvestu uz Krievu salu, tās ir jāved caur pilsētas centru. Pie kam, vērts atcerēties, ka ogles satur ne tikai putekļus, bet arī radiāciju. Devas nav lielas, bet ir.  Ir tehniska iespēja šīs kravas nevest caur centru, bet tad, nemot vērā kravu tranzīta plūsmas koridorus, kas pamatā ir Austrumu – Rietumu virziens, tad no Krievijas nākošās kravas ir jāved no Jēkabpils uz Jelgavu un tad atpakaļ uz Rīgu. Torņkalna stacijā sastāvs jāvelk atpakaļgaitā uz Bolderājas pusi, jo nav pagrieziena loks dzelzceļam no Jelgavas uz Jūrmalu, jeb Bolderājas pusi, Krievu salu. Un neskatoties uz to, Torņkalna stacija jau arī ir tikpat kā centrs.  Kādēļ tā nedara jau šobrīd, ka kravas ved caur Jelgavu? Dara, bet reti, jo katrs kilomentrs pa dzelzceļu maksā. Un vest caur Jelgavu ir krietni tālāk, tātad dārgāk, tātad neizdevīgāk, tātad nekonkurētspējīgi salīdzinot ar citām ostām. Vienkārši sakot – tā darot vairs nav bizness. Un, ja nu kādreiz gadās kāda ķibele, ka Rīgas centrā  no sliedēm noskrien kāds vagons, jeb sastāvs ar kaut ko nelabu?  Tad labāk tas viss ir tunelī. Milzīgas avārijas gadījumuā tuneli var arī aizbērt, bet rīdzinieki paliek dzīvi. Šis projekts ir plānots arī dubultas pielietojamības, kas nozīme, ka sliežu ceļam jānodrošina militāro kravu transportēšana. Tas ir labi, ka dzelzceļš tiek plānots multifunkcionāls, ne tikai ļoti šauram pielietojumam. Taču daudz labāk, ka tas viss ir pazemē. Nedrīkst arī aizmirst potenciālos terorisma draudus.

Ātrā palīdzība netiek uz slimnīcu

Ja dzelzceļa loks ir virzemē, vairāk kravas iet uz Krievusalu un blakus esošajai dzelzceļa līnijai vēl ir jauna, Railbaltica, tad šim jaunajam sliežu ceļam ir jābūt norobežotam ar žogu, pretējā gadījumā tas nevar kalpot kā ātrvilciens. Ja šāda konstrukcija veidojas un plānots, ka pa šo pašu sliežu ceļu reizi 30 minūtēs uz centru kursēs no lidostas vilciens, tad tas nozīmē, ka Liepājas ielas dzelzcela pārbrauktuve būs regulāri ciet. Jau šobrīd pie šīs pārbrauktuves ir sastrēgumi un tas draud, ka nākotnē tiks bloķēta piekļuve Stradiņu slimnīcai. Tas jau ir nacionālas drošības jautājums, ne tikai mana iegriba. Šis ir vēl viens arguments kādēļ dzelzceļš jālaiž tunelī. Kaut vai seklajā tunelī, šahtā, kur ceļu šķērsojuma vietās ir pārsegums. 

Sastrēgumi Pārdaugavā

Ja Pārdaugavā RailBaltica ir virszemē, tad jāpārbūvē visi tiltiņi, pārvadi, kas ir Torņkalnā, Bieriņos. Tas nav slikti, jo šīs būves ir novecojušas, neatbilstošas gājēju un riteņbraucēju drošībai. Nav ērtas saiedriskajam transportam. Ir jābūt skaidram plānam kāda būs satiksmes organizācija ne tikai remonta laikā, bet arī pēc dzelzceļa izbūves? Nedomāju, ka laižot sliedes pa virszemi kaut kādā veidā uzlabosies apstākļi visiem tiem, kas dzīvo dzelzceļa tuvumā un šobrīd no Mārupes un Bieriņiem dodas uz centru. Vai arī tiem, kas dodas no Jelgavas virziena, Ziepniekkalna, Turības, atgāzenes, Torņkalna puses uz Āgenskalnu. Taču ir risinājumi – vai nu dzelzceļš tunelī, vai regulāri šķērsojumi gājējiem un riteņbraucējiem, sabiedriskajam transportam un vieglajām automašīnām. Ja šie šķērsojumi projekta izbūves laikā tiek veikti, tad var diskutēt par jauniem ieguvumiem no šīs dzelzceļa līnijas. Ja ne, tad dzīve kļūst sliktāka. Bet, vai tāds ir mērķis? Nedrīkst nenovērtēt un aizmirst jau šobrīd esošos legālos un nelegālos šķērsojumus, kurus cilvēki lieto. Taču vēl labāk ir, ja nelegālie, bet aktīvi lietotie šķērsojumi tiek izbūveti un legalizēti.

Ja Rīgas centru žņaudzošo dzelzceļa loku būvējot Rail Baltica ielaistu pazemē, tad mēs iegūtu ne tikai ātrgaitas vilcienu, bet arī atrisinātas vēsturiski radītas dzelzceļa nejēdzības. Tās būtu gadsimta pārmaiņas pilsētā. Dēļ šādām pārmaiņām es būtu gatavs atbalstīt maksas iebraukšanu centrā un šī finansējuma novirzīšanu šo lielo pārmaiņu veikšanai. Dzelzceļš ir svarīga lieta, bet tas arī ļoti degradē, ierobežo vidi, telpu, sadzīvi sev apkārt. 

Kāda ir vide ģertrūdes iela centra galā un kāda tā ir turpat aiz sliedēm Maskačkā? Divas atšķirīgas pasaules. Uzbūvējot blakām vēl vienu sliežu ceļu, šī robeža tikai paplašināsies. Taču pilsētu vajadzētu sapludināt kopā, nevis vēl vairāk sadalīt. Iedomājaties cik tūkstošiem kvadrātmetru platības būtu iespējams iegūt pilsētvidei. Pa virsu var būt gan parki, skvēri, māksla, sporta infrastruktūra. Tuvāk šai zaļai jostai, kas apskautu pilsētas centru, varētu būt arī tramvaja un cita sabiedriskā transporta loks. Arī automašīnu braukšanas loks apkārt centram, lai ar tām nebrauktu centrā.

Apbūves zona ar veikaliem, kafejnīcām, ofisiem varētu būt daudz plašāka un tuvināties šai zaļajai joslai. Tādejādi iegūtās komercplatības nestu papildus nodokļus valsts un Rīgas budžetā. Ja viss notiek kā tagad plānots, tad maksātāji kļūs mazāk, jo degradējošā josla vēl plašāka.

Kur ir notikusi kļūda?

Tuvredzīgā domāšanā. Un politiskā vājumā. Šo projektu vajadzēja nolikt uz bremzēm, ja netiek ievērotas rīdzinieku intereses. Vai nu uztaisam pilsētā gadsimta pārmaiņas labā ziņā, vai panākam, ka vēl uz desmitiem gadu pilsētā ekonomiskā, dabas, kultūras, satiksmes vide kļūst smagnējāka un vēl vairāk ierobežo, sarežģī cilvēku pārvietošanos ikdienā. Un tas nav stāsts tikai par rīdziniekiem vien. Rīgu izmanto visi Latvijas iedzīvotāji. Ļoti daudzi katru dienu dodās uz Rīgu strādāt un mācīties. Ļoti daudzi tūristi apmeklē un atstāj naudu. Bet tie varētu atstāt vēl vairāk, ja Rīga ir skaistāka, klusāka, atraktīvāka, interesantāka. Pilsēta jārada tāda, kurā ir vēlme  uzkavēties. Pilsētai jābūt tādai, lai tūrists aizbraucot nožēlo, ka nepalika pāris dienas ilgāk. Pilsētai jābūt tādai no kuras negribās pēc darba ātri aizmukt, bet uzkavēties vēl krodziņā, parkos un varbūt pārcelties uz dzīvi, jo pilsētā ir forši. Un viens no lielakiem pilsētas trūkumiem ir zaļuma trūkums. Dabai jāienāk pilsētā, jeb cilvēki paši dosies dabā atstājot pilsētu tukšu.

 

Eko veikalu un preču esamība liecina par slimu nāciju

Publicēts: 13.11.15 | Sadaļa: blogs

Vārds Eko arvien vairāk tiek izmantots, lai censtos parādīt vai diezgan bieži pat iesmērēt kādu lietu, preci, produktu, pakalpojumu. Tādēļ arī vārdu Bio izmanto līdzīgu mērķu sasniegšanai. Vārda Eko izcelsme latviešu valodā ir no vārda ekoloģija, kas savukārt ir bioloģijas zinātnes viena no apakšnozarēm.  Tieši tāpat kā zooloģija, virusoloģija, botānika vai anatomija. Nezin kādēļ neliek nosaukumu virusoloģisks siers, anatomiska desa vai bionafta. Tas jau vien rāda, ka vārda Eko pielietošana ir bez pamatojuma, bet drīzāk kā modes, stila un marketinga lieta. Taču šoreiz ne par valodu, bet par būtību.

Eko koks

Vairāk »

Kāda ir lauku nozīme neatkarīgas Latvijas nodrošināšanā

Publicēts: 29.12.14 | Sadaļa: blogs

No vārdnīcas: Neatkarīgs – Tāds, kas neatrodas kāda varā, pakļautībā; tāds, kas nav atkarīgs no kā; brīvs, patstāvīgs

Manā izpratnē Latvju tauta un visas politiskās varas, kuras valdījušas nav līdz galam vienojušās un vienādi sapratušas vārdu NEATKARĪBA. Tieši tādēļ es raksta sākumā uzrakstīju precīzu vārdnīcas skaidrojumu. Ja ar šādu viedokli paskatās uz Latviju, tās nozarēm un jomām, tad skaidri var redzēt, kādā virzienā jāstrādā. Un tas ir – panākt to, ka viss ir pašiem un neesam atkarīgi no citiem. Ja nav pašiem, tad jātiecās, lai būtu pašiem. Tādēļ ir zinātnieki, spējīgi uzņēmēji, mākslinieki un ierēdņi, kas zina kā katra jomā to var panākt, tikai nav spējuši vienoties iepriekš par to ka tādā virzienā jāiet. Tā mēs varam paskatīties jebkurā nozarē. Taču tā kā nozaru vadība savā starpā nesarunājas, tad arī nespēj vienoties par kopīgo redzējumu. Varu minēt vienu piemēru kā sajūdzas daudzas tautsaimniecības jomas:

Mēs esam maza tauta, tādēļ jābūt īpaši efektīvai aizsardzībai. Ja liels ar spēku, tad mums jābūt ar prātu un arī ātrākiem, respektīvi, labākiem. Ja paskatāmies jauniesaucoamo kvalitāti, tad tie ar katru gadu kļūst tizlāki, resnāki, slimāki. Savukārt, tas ir cēlonis no nepareizās izglītības un izglītošanas politikas. Labāk, lai katrs iedzīvotājs ir fiziski aktīvs, veselīgs un karotspējīgs, nekā pāris tūkstošu profesionālā armija ar ieročiem, kas atrodas noliktavā. Ikviens Latvijas iedzīvotājs ir spejīgs aizsargāt sevi un aizsargās savus tuvākos. Tas nozīmē, ka ir apstākļi, kuros ikviens var būt karotājs. Taču valsts mērogā tā netiek domāts. Ne civilās aizsardzības līmenī, ne valsts aizsardzības līmenī, ne personīgā. Cilvēkiem nav izpratnes, nav zināšanas, bet ir vēlme. Un tas jau ir daudz! Valsts un valsts uzņēmumi ir miljoniem Latus un Eiro iegāzuši sporta veidos, kuros visdrīzāk nekad Latvija neiegūs medaļas, bet radījusi profesionālus sportisus ar sabeigtu veselību, kurus pēc tam par valsts naudu uztur. Tam nav nekāds sakars ar nācijas veselību un to apstiprina sabiedrības veselības pētījumi par bērnu aptaukošanos. Tātad, par lielu naudu tiek būvētas sporta zāles, kuras vēlāk ir jāuztur, jāapsilda, jākopj, jāmaksā algas personālam, lai “siltumnīcas” apstākļos audzētu resnus bērnus, kuri nav spējīgi aizstāvēt dzimteni. Tātad milzu nauda iztērēta fizisko aktvitāšu nodrošināšanai, bet rezultātā ir speķainie, kuri baidās no aukstuma. Un baidās arī no lietus, ērcēm, odiem un čūskām. Tie ir cilvēki, kam bail ieiet mežā, kas nespēj tajā orientēties. Tādi nav dzimtenes aizstāvji un neatkarības nodrošinātāji. Cilvēks, kam bail iet mežā nesaprot dabu. Tam ir grūti būt zaļi domājošam, jeb dzīvot saskaņā ar dabu. Ir nelietderīgi mācīt skolā dabasmācību, bioloģiju, ja bērns to visu, ko viņam stāsta ir redzējis tikai bildēs, jo skola un vecāki neved bērnu dabā. Ar lauku bērniem ir daudz labāka situācija, bet pusei Latvijas iedzīvotāju ir grūti mācīt mīlēt savu zemi, ja viņi to pat nav redzējuši. Brīvdienas vairumam pilsētnieku nozīmē aizbraukt apskatīties citu pilsētu. Latviešu cilvēkiem vēl ir saglabājušās lauku mājas vai radi laukos, bet krieviem tādu nav, jo vēsturiski zemes laukos pieder vai mantotas pārsvarā latviešu cilvēkiem. Tādēļ nevar būt runa par dzimtenes mīlestību, bet labākajā gadījumā tikai par Rīgas mīlestību. Un to arī krievu cilvēki dara, to apliecina vēlēšanu rezultāti. Taču jāsaprot, ka iedzīvotāju skaits laukos strauji samazinās un pie tā ir vainīga līdzšinējā lauksaimniecības politika. Respektīvi, līdzšinējā politikā – zeme tiek uzskatīta kā rūpnīca, nevis kā mājas. Kas ir mājas? Tā ir vieta, kur katrs dodas atpūsties pēc darba, kur ir katram pašam radīta sava idille, sava mazā paradīze, kuru mīl, aprūpē un aizsargā.  Manis teikto apstiprina lauksaimniecības politika, kur atbalsts daudzus gadus ticis lielajiem lauksaimniekiem. Es neesmu pret to, ka cilvēki ar savu darbu spējuši sapirkt vai iznomāt lielus zemes gabalus, jo tādi apstākļi tika veicināti. Es par ko citu – par valsts attīstību kopsakarībās.

ImageHandler.ashx

2003.gadā Latvijā bija 133 tūkstoši zemnieku saimniecību, bet 2013.gadā vairs tikai 83 tūkstoši, kas nozīmē, ka desmit gadu laikā ir likvidētas 50 tūkstošu saimniecību. Šobrīd Latvijā ir 3775400 hektāru lauksaimniecības zemes(ganības, ilggadīgie stādījumi, izmantotā lauksaimniecības zeme)(CSP dati) un, ja visu šo zemi sadala uz lielajiem zemniekiem, kuriem katram būtu 1000 hektāru lauksaimniecības zemes, tad Latvijā kopā būtu 3755 zemnieku saimniecību. Tā kā zemniekiem pieder arī meži un citas zemes, tad es, nerēķinot pilsētas, apdzīvotas vietas un ezerus sadalīju Latvijas teritoriju 64589  kvadrātkilometru uz 3755 zemniekiem proporcionāli un sanāk, ka vienai saimniecībai būtu vidēji 17000 hektāru, jeb 17 kvadrātkilometru zemes. Respektīvi, katrai zemnieku saimniecībai līdz tuvākajam kaimiņam būtu vidēji 4 km. Ja uz Latvijas laukiem paskatās ar šādu skatu, tad kāda var būt runa par cilvēku palikšanu laukos? Ko viņiem tur darīt? Jo lielāka saimniecība, jo proporcionāli mazāk vajadzīgi darbinieki. Respektīvi, uz 3755 zemnieku(fermeru) ģimenēm, kur katrā būtu vidēji 2 bērni(pēc DNB barometra datiem Latvijā vidēji ir 1,34 bērni), tad uz visiem Latvijas zemniekiem būtu nepieciešamas tikai 9 skolas, kuras būtu tik lielas kā Rīgas 49. vidusskola(800 bērnu). Tas vien parāda to, ka ar šādu lielo, rūpniecisko zemnieku veicināšanas politiku Latvijas lauki izmirs. Vai par valsts naudu jābūvē ceļš vienam zemniekam vismaz 4 kilometru garumā, kurš gandrīz viens pats pa to brauc ar saviem traktoriem? Tas pēc būtības ir privāts ceļš uz privātmāju. Vai ir racionāli tādos laukos uzturēt slimnīcu,  pastu, policiju, veikalu, kultūras namu, aptieku? Lūk tas ir arī viens no galvenajiem iemesliem kādēļ Latvijas lauki iznīkst. Pie kam, lielražotāji, lai spētu apkopt milzīgās platības ir spiesti lietot ķimikālijas, jeb citiem vārdiem – ražot un barot visus pārējos ar kaitīgu pārtiku. Tātad jau tā tizlajai, resnajai sabiedrībai dot neveselīgu uzturu, kas vēl vairāk rada slimos, kuri par valsts naudu jāārstē. Tādejādi tie vairāk slimojot mazāk velta laiku darbam un mazāk ražīgi. Labā ziņa ir tā, ka cilvēki arvien vairāk sāk pievērst uzmanību tam, ko ēd un vairāk domāt par savu veselību, taču sliktā ziņa tā ir lauksaimniekiem, jo lauksaimniekus jau sāk uzskatīt par pilsētnieku indētājiem. Tas jau tā nenovīdīgo sabiedrību pretnostatī. Un tādos apstākļos vēl simtiem tūkstošiem pilsētas cilvēku klausīties kā lielzemnieki pieprasa papildus atbalstu savām saimniecībām vēl vairāk kurina naidu. Tieši tādēļ liela daļa pilsētnieku sāk pa tiešo iegādāties preces no mazajiem zemniekiem, zvejniekiem un mājražotājiem. Gandrīz katrā darbavietā ir cilvēki, kas piegādā lauku labumus un pat daļa tirgo bez čekiem. Taču pilsētnieki ar prieku atbalsta šādus cilvēkus, jo prieks, ka esi palīdzējis lauku vīram vai kundzei, kura sastrādātām rokām atvedusi pašas kūpinātu zivi, dilles vai sieru. Un prieks par to, ka tie cilvēki nečīkst un neprasa pabalstus, bet cīnās. Prieks par to, ka vari nopirkt vietējo un svaigu, garšīgu un veselīgu. Pieprasījums šādām lietām pieaug. Es varbūt šķietami saliku vairākas tēmas kopā, bet vēlos parādīt, ka viss ir cieši saistīts.

Kāds risinājums? Maksimāli atbalstīt tos, kuri rada pēc iespējas vairāk oriģinālas, veselīgas preces ar lielu pievienoto vērtību. Tie ir lauku cilvēki ar visdažādākajiem lauku rūpaliem, sevišķi bioloģiskie lauku saimnieki. Latvija var izcelties ar veselīgāko un zaļāko nāciju, nevis ar to, ko dara lielzemnieki Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Baltkrievijā, Vācijā, Francijā, Kanādā un visā pārējā pasaulē, kur ir miljoniem konkurentu – tādas pat preces radītāji kā Latvijas lielsaimnieki. Kurā vēl nozarē ir tik daudz konkurentu un vēl brīnās, ka grūti iet?  Ja būsi oriģināls, tad nevajadzēs nākotnē tik daudz subsīdijas. Veselīgais ir pašpietiekams – slimais ir jāuztur. Tā ir Latvijas izvēle. Mums ir pašiem jābūt pašpietiekamiem zaļā, veselīgā un vietējā pārtikā, kuras sarūpēšanā vajag darbarokas – lauku cilvēkus lauku mājās. Mans sapnis ir smaidīgi un gudri lauku iedzīvotāji, kur katrs ir unikāla personība un spēj mūs pārējos apgādāt ar veselīgu pārtiku, kura ir ekskluzīva un pieprasīta prece ārvalstniekiem, zinot, ka Latvija ir zaļākā valsts pasaulē. Tie ir dzimteni mīloši un aizstāvēt griboši pilsētu iedzīvotāji, jo viņiem laucinieks ir nevis subsidēts indētājs, bet gan veselīgas barības piegādātājs, kurš spējis saglabāt lauku ainavas skaistumu, kultūru un vēsturi, ir pašpietiekams sadzīvē. Tie ir apstākļi, kad pilsētnieki raujas uz laukiem palīgos, lai būtu kopā ar šiem sirsnīgajiem lauciniekiem, kopā iet mežā, braukt ar laivām, makšķerēt un mācīties dzīvot harmonijā ar vidi un saprot Latvijas vērtību. Tie ir pilsētnieki, kuri saprot, ka viņiem ir jābūt stipriem, jo viņiem ir dzimetene, kura ir skaista, dārga un ir vēlme to aizstāvēt. Daudzi šo lasot sāks pārmest zaļo un zemnieku kopā esamību vienā partijā. Bet, kas tad ir bioloģiskais lauksaimnieks? Tas ir zaļais zemnieks! Un, lai pēc iespējas vairāk tādu būtu, ir ar zaļo domāšanu jāizglīto zemnieki.

Draudzīgs sveiciens zaļi domājošiem

Publicēts: 28.12.12 | Sadaļa: blogs

 

Draudzīgi vēlējumi gadumijā from Viesturs Silenieks on Vimeo.

Viesturs Silenieks