Gudrs cilvēks dzird vienu vārdu, bet saprot divus

Kā bērnam mācīt braukt ar riteni?

Publicēts: 9.05.13 | Sadaļa: blogs

Cilvēkam, kurš ikdienā pārvietojas ar velosipēdu, brīdī, kad jāsāk vest bērns uz bērnudārzu vai skolu, jāsāk pārdomāt un pārkārtot dienaskārtība un plāni. Mans puika sāka braukt ar skrejriteni jau pusotra gada vecumā. Nācās pārtaisīt elegantā, Latvijā ražotā velosipēda DipDap rāmi, lai tas būtu zemāks un varētu braukt jau no 1,5 gadu vecuma, nevis kā ražotājs to ir paredzējis no 3+. Skrejritenis ir unikāla lieta, jo tas ir aizsākums ne tikai riteņbraukšanai, bet tas ir ari palīgs iešanai, jo bērns sākumā māk ar skrejiteni tikai iet, nemaz nesēžot un viņam ir iespēja pieturēties pie stūres. Rezultātā skrejritenis sākumā ir kā palīgs iešanā, nevis riteņbraukšanā. Brīdī, kad viņš nedaudz sagurst, tad sāk piesēst uz sēdekļa, tādejādi saprotot, ka skrejritenis ir ērts gan iešanai, gan sēdēšanai. Tad, kad jau apguvis stūrēšanas māku, var pacelt sēdekli augstāk, lai nebūtu iespējams iet nesēžot, bet tikai pārvietoties atspiežoties pret zemi nevis uz pilnu pēdu, bet vairāk uz kāju pirkstu galiem. Tā arī sākās pirmās riteņbraukšanas prasmes.IMG_0906

Skrejritenis un riteņbraukšana kopumā labi palīdz bērna attistībā, jo trenē koordināciju un līdzsvara izjūtu. Līdzsvaru  organismā regulē vestibulārais aparāts, kuru veido smadzeņu struktūras, iekšējās auss labirints, redze un ķermeņa stāvokļa un kustību pārmaiņu uztveres sistēma jeb dziļā jušana (specifiski receptori, kas atrodas locītavās, saitēs un muskuļos). Līdzsvaru var laika gaitā uztrenēt un izkopt un līdzsvara kvalitāte ir atkarīga no tā, cik īsā laikā tiek novadīts impulss no smadzenēm līdz dziļajiem muskuļiem. Līdzsvara kopšana ar riteņbraukšanu palīdz nostiprināt šos dziļos muskuļus, kurus nevar uztrenēt nevienā citā veidā. Tādejādi var droši teikt, ka riteņbraukšana stiprina mugurkaulu un citus muskuļus. Stiprs mugurkauls ir priekšnosacījums labai stājai. Ērtums no tā, ka bērns brauc ar riteni, ir ari vecākiem, jo izejot pastaigā ar bērnu, ir daudz patīkamāk arī pieaugušajiem, ja pārvietošanās ātrums ir nevis 1km/h, bet gan līdzīgs kā pieaugušais iet.

Attīstoties ripināšanai ar skrejriteni, bērns ātri vien uzķer spēju balansēt un stūrēt, un drīz vien jau varēs braukt patstāvigi pa nelieliem kalniņiem, nogāzēm. Nākamais solis ir mācīties apstāties, taču to bērns ātri iemācās, velkot kājas pa zemi. Nedaudz nostiprinot prasmes braukšanā ar skrejriteni, nekas cits neatliek kā iemācīties nākamo soli – mīšanu. Tātad vajag jaunu velosipēdu. Tālredzīgi domājoši un tehniskāki cilvēki jau sākumā nopērk mazākā izmēra velosipēdu, kurma noskrūvē pedāļus, izņem centra asi, noņem ķēdi un skrejritenis gatavs. Taču jāprot ir atvienot/savienot ķēdes posmi, nepieciešamas dažāda izmēra specifiskas atslēgas. Taču to var palūgt izdarīt jebkuram velo meistaram.

Riteņbraukšanas mācīšana nav nemaz tik vienkārša, jo ļoti daudz maņas tiek “uzliktas” bērnam īsā attīstības periodā – sēdēšana uz maza sēdeklīša, turēšanās pie stures, lai nenokristu no sēdekļa, stūrēšana, līdzsvara turēšana, mīšanās un bremzēšana. Taču, ja evolūcija sākas ar skrejriteni un pāriet uz divriteni ar papildus ritenīšiem, tad lielākā daļa maņas un prasmes jau izkoptas un atliek mācīties mīt pedāļus un bremzēt nevis ar pēdām kā skrejritenim, bet ar kājas bremzi vai rokas bremzi. Gandrīz visiem Latvijā un arī pasaulē tirgotajiem bērnu velosipēdiem bremžu rokturis uz stūres ir pārāk tālu atvirzīts no stūres un mazam bērnam plauksta ir par mazu, lai aizsniegtu bremžu rokturus. Un, ja aizsniedz, tad sviru ir pārāk grūti nosipiest, lai nobremzētu. Attiecīgi, sākotnēji jāmācās bremzēt ar kājas bremzi, spiežot pedāli, klani pretēji mīšanās virzienam.

IMG_3278Bērnu divriteni var aprīkot ar papildu ritenīšiem, lai tas būtu stabilāks uz taisām virsmām. Nelīdzenos ceļos nestabilitāte strauji pieaug un pat traucē pārvietoties. Tādēļ vēlams pēc iespējas labāk iemācīt līdzsvara turēšanu ar skrejriteni, lai braukšana ar divriteni būtu gandrīz uz reiz pēc skrejriteņa un posms ar papildus riteņiem sanāktu pēc iespējas īsāks.

IMG_0019

Vai Latvijā ir droši ceļi uz bērnudārzu? (Eksperiments)

Publicēts: 9.05.13 | Sadaļa: blogs

Ir patīkami braukt ar velosipēdu, ir patīkami būt ar apziņu, ka dzīvo zaļi, taču ir vajadzīgi dažādi priekšnosacījumi, lai tas būtu ērti un praktiski. Veselīgs dzīvesveids ir viens no zaļās domāšanas pamata postulātiem un viens no veselīga dzīvesveida faktoriem ir aktīva kustība, pārvietošanās dabā. Tātad riteņbraukšana, kura noder gan kā fiziska aktivitāte, gan kā videi draudzīgāks transporta līdzeklis, gan kā ērts, ekonomisks pārvietošanās veids. Taču vai ir iespējams šos “labumus” sākt jau bērnudārza vecumā? Vajadzētu sākt, bet vai tas ir ērti?

Tā es sāku braukt ar savu 3 gadus veco puiku uz bērnudārzu. Katrs ar savu velosipēdu. Lai to sāktu darīt, es jau laicīgi veicu priekšdarbus riteņbraukšanas prasmju radīšanā un veicināšanā bērnam no pusotra gadu vecuma.  Šeit var izlasīt kā. Taču vēl pirms sākot braukt, es izvērtēju ērtākos, ātrākos un galvenokārt drošākos ceļus. Jāatceras arī tas, ka braukt pa ceļu drīkst pieaugušo pavadībā tikai no 7 gadu vecuma. Tādēļ drīkst izmantot tikai ietves, takas un Dzīvojamās zonas, kurās ir uzstādīta attiecīga zīme.

Vēl vērā jāņem, lai būtu pārredzami krustojumi, nebūtu augstas apmales, dažādi stabi, apzāgētu ceļazīmju balsti, drātis, kas izvirzījušās no žogiem ārā, stāvošas automašīnas, kuras traucē un citi šķēršļi.

Tā kā es dzīvoju vienā no skaistākajām un klusākajām Rīgas apkaimēm – Bieriņi, tad centos izmantot pārsvarā Dzīvojamās zonas priekšrocības. Kaut arī Dzīvojamā zonā nav ietves un ātruma ierobežojums ir 20km/h, taču reti, kurš to ievēro un bīstamību zonas statuss nemazina. Jābūt vienalga piesardzīgiem. Radinu puiku braukt pa ceļa labo malu un pats braucu viņam blakām, “piesedzot”, neļaujot izbraukt ceļa vidū. Pie reizes tādā veidā varu viņu pieturēt aiz skausta tuvojoties krustojumiem vai rodoties kādai bīstamībai. Ceļu satiksmes noteikumi aizliedz braukt diviem riteņbraucējiem blakām, taču Dzīvojamā zonā riteņbraucēji drīskt pārvietoties visā brauktuves platumā, attiecīgi nav precīzi pateikts kā darīt, taču uzskatu, ka, ja šī blakām braukšana ir aizliegta(daudzās pasaules valstīs drīkst braukt blakām, izņemot krustojumos) dēļ drošības, tad dzīvojamā zonā braucot blakām 3 gadīgam bērnam es drošību tikai uzaboju. Tādejādi neradu lielāku bīstamību. Vietās, kur ir ietve, puika brauc pa ietvi, lai varētu izmainīties ar gājējiem, bet pats braucu pa ielas malu, tādejādi arī netiek pārkāpti Ceļu satiksmes noteikumi. Problēmas rada ielas malā stāvošās automašīnas, jo kamēr es pa ielu brauot apbraucu stāvošu automašīnu, bērns aiz mašīnas paliek nepieskatiīts. Ja tā ir viena automašīna, tad tie ir nieka 5 m, bet, ja mašīnas sastājušās rindā, tad tas jau kļūst bīstamāk, sevišķi, ja ir izbraucamie ceļi no vārtrūmēm vai izejas no ēkām. Visi šie argumenti liek izvēlēties mierīgākas ielas.

Lielāka problēma ir krustojumi, kuros ir augstas apmales vai arī gājēju šķērsojums un pazeminātā apmale ir novirzīta aiz stūra, aiz līkuma. Tas nozīmē, ka pa šauru ietvi kopā braukt diviem blakām nav iespējams un nav pieklājīgi attiecībā pret gājējiem, bet arī bērnam ne vienmēr ir saprotams, ka jāpagriežas, nevis jāturpina braukt taisni. Un otra problēma ir tā, ka aiz līkuma var atrasties gājēji, citi riteņbraucēji, elektrības skapji, koki un citi negaidīti šķēršļi.

Nenoliedzami, maršututs ir jāizvēlas labākais jau iepriekš, lai būtu iestaigāta “viena taka” uz bērnudārzu, nevis katru reizi cits variants un bērns nesaprot kur šoriez jāgriežas, kas šoreiz jādara. Tas radīs viņā un pavadošajā personā prognozējamību un pārliecību par rīcību.

Taču es nolēmu paeksperimentēt cik Rīga ir piemērota, cik Rīga ir gatava un kā domā par bērniem. Nerunājot nemaz par to, ka bērnudārzā nav velo novietne ne bērnu velosipēdiem, kurus nākas atstāt uz visu dienu un arī ne vecāku velosipēdiem, kuri vēlētos velosipēdu atstāt tikai uz tik ilgu laiku, lai ieietu ēkā un palaistu bērnu uz nodarbībām. Ne jau visi bērni paši brauc uz bērnudārzu, bet ir arī tādi, kurus vecāki ved ar velosipēdu, attiecīgi velo novietnei ir jābūt pie katras pašvaldības bērnudārza un skolas. Pie kam, bērnu velo novietnei jābūt ar jumtu, lai velosipēds lietus laikā nesalīst un saulē neuzkarst tā, ka pēc tam uz tā nevar apsēsties.

Gustava pirmā diena bija sekojoša:

Izbraukšana no mājām Rīgā, Sējas ielā un došanās uz bērnudārzu Svētes ielā. Attālums pa gaisa līniju 2060 metri. Pa šīs dienas izvēlēto maršrutu 3910 metru. Braukšanas laiks bija 29 minūtes un vidējais ātrums 7,9 km/h. Savādi, ka viens no klusākajiem maršrutiem ir pa 50% garāks. Un pavadītais laiks ceļā ar līkumi ir tāds pat kā pieaugušajam ejot normālā gaitā ar kājām.

Lūk arī māršuts kartē:

 

 

Foto galerija no pirmās dienas rīta brauciena:

IMG_0733 IMG_0734 IMG_0735 IMG_0736 IMG_0737 IMG_0738 IMG_0740 IMG_0744 IMG_0746 IMG_0748 IMG_0749 IMG_0751 IMG_0756 IMG_0758 IMG_0759 IMG_0760

Rīta brauciens beidzās ar skandālu, jo tā gribējās vēl braukt, ka nepavisam nebija vēlme doties iekšā bērnudārzā.

Pēcpusdienas brauciens mājup

Pēcpusdienā caurstaigājamā(!) bērnudārzā no rīta pieslēgtais velosipēds pie margām vēl gaidīja. Un tam blakām jau atradās vēl viens(sāku domāt, ka ritenbraukšana izplatās epidēmijas veidā). Bērnudārzā pie loga bija sastājusies rinda ar mazām galvām un vienu lielāku – audzinātājas, lai vērotu kā notiks braukšana. Par laimi Gustavs neizgāzās un kā uzsēdās tā aizbrauca:-).

Mājupceļam tika izvēlēts daļēji cits ceļš, kurš ir īsāks, bet posmiem bīstamāks dēļ līdzās esošās satiksmes intensitātes, jo sevišķi Graudu ielā, iepretīm Turībai, kur ir augstas apmales, šaura ietve.

Izvēlēta tika vecā Vienības gatves iela, kura ir paralēli Vienības gatvei un atdalīta tikai ar koku rindu, vietām ietvi. Mazāk šķērsojamie krustojumi kā no rīta, taču sliktākas kvalitātes ceļš. Nobrauktais attālums par 1 km īsāks (kopā 313o m), ilgums 25 minūtes(par 4 minūtēm ātrāk) un vidējais ātrums 7,3km/h.

Foto galerija no pirmās dienas vakara brauciena:

IMG_0772 IMG_0774 IMG_0775 IMG_0776 IMG_0777 IMG_0778 IMG_0779 IMG_0780

Otrā diena, rīta brauciens

Izvēlējos jaunu maršrutu – pāri pār Rīgas – Jelgavas dzelzceļa līniju, Bikstu ielu un tad pa Vienības gatvi.

Distance 4,48 km, 26 minūtes.

Pirmā problēma radās tikt uz dzelzcela uzbēruma, kur ir ierīkotas tikai kāpnes un var redzēt, ka blakus kāpnēm ir iemīta taka ritenbraucējiem. Tātad cilvēki lieto, bet problemātiksi. Arī no “perona” tikt uz sliedēm un atkal augšā uz pretējās puses “peronu” nav tik vienkārši. Tāpat arī nobraukšana no uzbēruma ir par iemitu taciņu. Tālāk sekoja izdangāts smilšu ceļš, kuru sauc par Dīķa ielu un vēlāk Bikstu ielu. Nokļūšana līdz Vienības gatvei daļēji pa ielu, daļēji ietvi, kuras vidū ir stabs. Vienības gatvei  posmā līdz Graudu ielai ir ietve ar augstām apmalēm un var redzēt, ka riteņotāji ir iemīļojuši izbraukāt zālāju, lai tiktu uz ietves. Sk. zemāk galerijā.

Foto galerija no 2.dienas brauciena

IMG_0803 IMG_0804 IMG_0805 IMG_0806 IMG_0807 IMG_0809 IMG_0812 IMG_0813 IMG_0814 IMG_0815 IMG_0816 IMG_0817 IMG_0820 IMG_0821

Rīgas Velo nedēļas pasākumi būs 30 aprīļa raidījuma Velo pasaule sarunu tēma

Publicēts: 30.04.13 | Sadaļa: blogs

Vairāk »

Diskusija Velosipēdists satiksmē

Publicēts: 29.04.13 | Sadaļa: blogs

Vairāk »

Palīgs laivotājiem pa Lojas upi

Publicēts: 20.04.13 | Sadaļa: blogs

Jau vairāk kā pirms gada man radās doma par to, ka vajadzētu sakopt vienu no skaistākajām Latvijas upēm – Loja, kura atrodas salīdzinoši netālu no Rīgas. 26 km garā upe ir slavena ar daudzajām smilšakmens klintīm, kur atrodamas bruņuzivju atliekas. Lojas upe 17. gs. kartēs saukta arī par “Vēžu ķēniņa strautu”. Vietējie iedzīvotāji senatnē piešķīruši klintīm dzejiskus nosaukumus – Bruņinieka lēciens, Andreja klints, Mārtiņa siena, Loreleja, u.c. Upe iztek no Jērkules ezera, kas atrodas aptuveni 5km aiz Raganas, Valmieras virzienā un upe ietek Gaujā, gandrīz zem Valmieras šosejas tilta, Murjāņos pie Rāmkalniem.

Vairāk »

Viesturs Silenieks