Vai riteņbraucēji ir no citas planētas?
Publicēts: 19.07.13 | Sadaļa: blogs
Arvien vairāk parādoties riteņbraucējiem, sevišķi Rīgā, līdz ar tiem arī uzrodas to nīdēji. Pārsvarā tie ir cilvēki, kas ir bez riteņbraukšanas pieredzes, taču ar viedokli un pārliecību, ka viņi zina visu labāk nekā tie, kas paši riteņo. Tādēļ arvien vairāk var dzirdēt izpausmes, kuras ir nicinošas pret visiem riteņbraucējiem uzreiz, nevis tikai pret to, kas konkrētajā brīdī neiepaticies. Tas skan līdzīga kā uz pasaules ir 8 miljardi cilvēku, ieskaitot ieceļotājus. Un riteņbraucēji, šajā gadījumā ir ieceļotāji. Varētu padomāt, ka ir gājēji, ir auto vadītāji, ir lidotāji, ir traktoristi kā atsevišķas bioloģiskās daudzveidības sugas un pilnīgi atsevišķa suga ir riteņbraucēji. Nē, šie visi ir cilvēki! Tad kādēļ neiecietīgo izpratnē riteņbraucēji ir savādāki? Kādēļ viņi tomēr ir cilvēku pasuga? Uz to es mēģināšu rast skaidrojumu:
Ja cilvēki visi ir cilvēki un ir ar daudzmaz vienādu uzvedību satiksmē, tad kādēļ tas pats cilvēks uzkāpjot uz velosipēda kļūst agresīvs, nesakarīgs, likumus un noteikumus pārkāpjošs? Vai viens no cilvēces ģeniālākajiem izgudrojumiem, par kuru regulāri dažādu jomu speciālisti izsakās, ka nevajag izgudrot no jauna (ritenis), ir ierīce, kurai uzkāpjot cilvēks pārvēršas? Domāju, ka loģisks cilvēks tā neuzskata. Tad, kas ir tas, kas liek mainīt cilvēka uzvedību, lai viņu uzreiz lamātu par riteņbraucēju? Un manā izpratnē atbilde ir vienkārša – apstākļi ir tie, kas maina cilvēka uzvedību, nevis maina pašu cilvēku. Un pārsvarā visi tie, kas nebrauc ar velosipēdu ikdienas satiksmē, bet izbrauc tikai prieka pēc pa nomalēm un lauku celiņiem, vai arī nebrauc ar velosipēdu vispār, šos apstākļus neredz un tādēļ arī nespēj iejusties cita, jeb riteņbraucēja ādā. Jo pārmetumi ir drīzāk kā jautājumi: Kādēļ viņš tā? Ko viņš iedomājas? Ko viņš vispār domā? Kas viņam ienācis prātā? Un tamlīdzīgi. Pati jautājuma forma jau pasaka to, ka jautātājs nesaprot. Bet te nav pārmetums tam, kas nesaprot, bet gan mans mēģinājums skaidrot lietas būtību. Agrāk, kad riteņbraucēju bija maz, tad pārējie satiksmes dalībnieki arī nepamanīja šīs saskarsmes problēmas, taču tagad, kad katrā krustojumā ir vismaz pa vienam riteņbraucējam, tad ik uz soļa arī ir problēmas.
Jāsaprot, ka cilvēki izgudroja transporta līdzekli tikai, lai labāk cīnītos ar laiku – ātrāk nokļūtu no viena punkta līdz nākamajam. Tādēļ visi transporta līdzekļa (arī kājām gājēji) vadītāji grib būt ātrāk un viņiem ērtākā veidā, kurš var atšķirties. Tam, kam 120 kg un daudz svīst, tas labāk brauc ar mašīnu, tas, kam patīk brīvība, vēlme pašam būt noteicējam par savu laiku un nesēdēt sastrēgumos, tas izvēlas velosipēdu, bet tas, kas nevar atļauties, tam varbūt sanāk iet kājām(vai braukt ar vienkāršāku mašīnu, velosipēdu vai sabiedrisko transportu). Tātad katrs pēc iespējām un vēlmēm. Un neviens no šiem cilvēkiem nav pārāks, labāks, sliktāks kā cilvēks, viņi visi ir satiksmes dalībnieki, tikai ar atšķirīgu izvēli pārvietoties.
Vēsturiski cilvēku domāšana bija tāda, ka jārada labvēlīgi apstākļi tiem, kam ir transports. Tas, kam nav mašīna, tas ir nabags un, lai paklusē. Attiecīgi, visa infrastruktūra tika plānota mašīnām, bet ne cilvēkiem. Tādēļ šis mantojums nācis kopā ar iemantoto domāšanu – mašīnai jābūt ātrai, tai vajag vairāk vietas nekā visiem citiem zemes līdzīpašniekiem (piemēram, pilsētas, kurā mēs dzīvojam publiskā telpa pieder mums visiem vienādi, nevis tiem, kam ir mašīna, tam ir lielākas tiesības). Pašvaldību vadības, pirmkārt, tērē naudu ielu remontam, bet ne ietvju. Par ietvju uzturēšanu rūpējas katrs pats, pie kura mājas ir ietve. Taču gājēji ir 100% no iedzīvotājiem (pēc CSN arī ratiņos braucējs ir gājēja statusā), bet viņiem jārūpējas pašiem par sevi. Bet tikai nelielai daļai, kam pieder mašīna, tie kliedz, ka pa kopējo naudu netiek remontētas ielas. Taču viņi nekliedz, ka invalīdiem, māmiņām ar ratiņiem, veciem cilvēkiem, riteņbraucējiem un visiem pārējiem (kas visi kopā ir ietves lietotāji) nav nolīdzinātas apmales, jādala ietve kopā ar kioskiem, afišu stabiem, stalažām, balstiem un visādiem citādiem šķēršļiem. Atšķirīgo attieksmi pret ietves lietotājiem var redzēt gandrīz pie katras ielas rekonstrukcijas, kur ir izdomāti apvedceļi, saliktas zīmes, lai varētu ērti braukt ar mašīnām, bet nekas netiek padomāts par ietves lietotājiem – tie gan jau kaut kur izlīdīs paši. Tas arī parāda attieskmi – ir auto, par tevi padomās, ja nav, tad pats tiec galā.
Un pilnīgi viss augstāk minētais attiecas attieksmē pret(!) riteņbraucējiem. Jā, pret! Pirmkārt, vēsturiski tā kā saprotot, ka auto satiksmes plānotāji nevēlas, lai, viņuprāt, tieši viņiem radīto brauktuvi izmantotu kāds cits, tad nostūma riteņbraucējus nost no ielām uz ietvēm, kopā ar gājējiem. Taču tā kā gar lielceļiem nav ietves, tad atstāja regulējumu, ka drīkst arī braukt pa brauktuvi, taču, ja traucē lūku vāki, ceļmalas ar stikliem, naglām un citiem riepu duramajiem, tad pats vainīgs. Brīdī, kad riteņbraucēji sāka dumpoties, ka viņiem kā transporta līdzekļa lietotājiem nav droši apstākļi uz ielām un neērti uz ietvēm, tad auto satiksmes radītāji sāka radīt infrasruktūru riteņbraucējiem, nespējot vēl iejusties riteņbraucēja ādā, bet vēl doāmājot kā radīt tiem “citplanētiešiem” kaut ko, kas netraucē braukt ar mašīnu. Tā arī radīja – sadala ietvi divās daļās, noņem pusi gājējiem un otru iedod riteņbraucējiem. Daudzviet pat nesadala divās daļās, jo nepietiek vietas, bet uzliek ceļa zīmi, kura nosaka, ka pašiem jāsadala. Tur, kur blakus brauktuvei bija pļava, tur retās vietās uztaisīja velo celiņu atsevišķi un ieviesa Ceļu satiksmes noteikumos normu, ka, ja brauktuvei blakus ir velo celiņš, tad obligāti jābrauc pa velo celiņu. Un nerēķinoties ar to, ka celiņš sākas vai beidzas ar kāpnēm, barjeru, augstu apmali, pa vidu stabi, koki, reklāmas, noparkotas automašīnas un citi traucēkļi kā piemēram luksafori, kas deg ar īsāku intervālu, nekā uz turpat blakus esošās brauktuves. Velo celiņa novirzīšana ārpus krustojumiem, kas tādejādi rada juridiskus apstākļus, ka riteņbraucējam katrā krustojumā jāpalaiž autotransports, kas nebūtu jādara, ja velo celiņš būtu atradies krustojumā. Un tajā pat laikā aiz līkuma esoši riteņbraucēji ir daudz grūtāk pamanām, nekā tad, ja tie būtu blakus brauktuvei. Taču tad, kad šādi ritenbraucēji pēkšņi aiz pagrieziena parādās, tad krenķi lieli abiem.
Uzlikts sliktas kvalitātes bruģis, kas braukšanu dara nepatīkamu un dažkārt pat bīstamu. Regulāri celiņa pārrāvumi ar vietām, kur jādala riteņbraucējiem domātā telpa kopā ar gājējiem vai saspiesti kopā ar pretīmbraucošiem riteņbraucējiem. Pirms ielu šķērsojumiem saliktas barjeras lai reti kurš prasmīgāks riteņbraucējs varētu izbraukt cauri un absolūti neiespējami izbraukt ar velo piekabi un bērnu tajā.
Ķeksīša pēc velo infrastruktūra izbūvēta tikai vienā ielas pusē, kas liedz nokļūt otrā ielas pusē uz mājām, veikaliem, ofisiem, jo noteikumi nosaka, ka nedrīkst braukt pa ielu, ja blakus ir velo celiņš. Uzlikats ceļa zīmes uz ielām, kas norāda ka tā ir īpaša zona gājējiem un riteņbraucējiem, taču zīmes patiesais mērķis, lai pa šo gājējiem un riteņbraucējiem domāto ceļu drīkstētu braukt arī ar mašīnām tie, kas tur dzīvo, pieved preci, apsaimnieko utt. Un pilns ar šāda veida nejēdzībām uz katra soļa. Un tas ir pilnīgi normāli auto ceļu projektētāju un būvētāju izpratnē. Kā Jums šķiet, ja būvējot ielu, būtu kaut viena no iezīmēm, kuras nupat uzrakstīju – elektrības stabs ielai pa vidu, regulāri būtu jāizkāpj no mašīnas laukā, lai pastāvētu un tad varētu braukt tālāk. Kaut kur mašīna būtu jāpastumj, jāapstājas un lēnām jāpārvar atstāti nenolīdzināti bortakmeņi(uz Centrs – Imanta velo celiņa 2012.gadā pēc Latvijas Riteņbraucēju apvienības sūdzībām tika nolīdzinātas 500(!) apmales), ceļš pēkšņi beigtos ar smilšu kaudzi vai barjeru utt. Es domāju, ka pikets būtu jau nākamajā dienā. Ja nekas pēc piketa nemainītos, tad sāktos anarhija, jo katrs brauktu tā, lai varētu tikai izbraukt un ceļu satiksmes noteikumi vairs nebūtu nevienam spēkā. Valdītu izdzīvošanas instinkti. Brauktu pēc sajūtām, pēc situācijas izpratnes, nevis pēc noteikumiem. Un tas ir tieši tas, ko šobrīd dara riteņbraucēji – viņi brauc kā izdzīvotāji. Un vainīgi ir nevis tie, kas brauc ar velosipēdu, bet gan infrastruktūras radītāji, kuri tādejādi rada nelaimīgus gājējus, kuriem ir uzgrūsti riteņbraucēji, jo tiem ir bail braukt pa ielu vai noteikumi tiem liek braukt ne pa ielu. Nelaimīgi ir auto vadītāji, jo riteņbraucējs ar rokassomiņām un elkoņiem, stāvošām uz ietves mašīnām, stabiem, stalažām tiek nodzīts no ietves uz brauktuvi un tad tas met cilpas, jo ielas malās ūdens kanalizācijas lūkām nav vāki vai arī tie ir salikti tā, ka riteni var pārsist. Cenšoties stāvot noturēties uz velosipēda pie luksafora sarkanā signāla minūtes garumā, riteņbraucējs noskatās kā tie, kas brauc pa ielu, tiem ir vismaz minūte dota, bet viņam ir laiks tikai 8 sekundes, lai pārskrietu pāri tad, kad iedegsies zaļā gaisma. Riteņbraucējs labāk braukt pa ielu, taču aizliegts, jo blakus ir radīti “īpaši” apstākļi – velosipēdistu ceļš. Tādēļ daudzi nepaciešot šo diskrimināciju, kad tukšā ielā deg sarkanā gaisma, vienkārši brauc, kad ir droši, nevis tad, kad luksafors nevienam reguluē neesošu satiksmi. Tie ir apstākļi, tā ir infrastruktūra, kura maina cilvēku, liek uzvesties kā “riteņbraucējam” lamuvārda nozīmē, nevis tā ir no svešuma atlidojusi parādība. Tie es mēs paši – līdzcilvēki.
Un Jūs to nekad nesapratīsies, ja nebrauksiet ar velosipēdu.
Zemāk daži attēli, kas manis rakstīto apliecina ar faktiem:
Uz riteņbraucējiem atvēlētā ceļa remonta brigāde. Kas notiktu, ja autoceļš visā brauktuves platumā būtu šādi nosprostots? Un riteņbraucēji šajā situācijā brauc pa ielu, bet auto vadītāji, zinot to, ka blakus ir riteņbraucējiem domāts celiņš, noteikti lamājas.
Vai šajā gadījumā riteņbraucējs lamājas, jo viņam “īpašajā” zonā kāds noparkojies:
Kādēļ velokurjers brauc pa ielu, bet nevis pa gājēju un velosipēdistu celiņu? Tādēļ, ka Ceļu satiksmes noteikumi to, par laimi, pieļauj (ja blakām būtu Velosipēdistu ceļš tad nedrīkstētu), taču neatkarīgi no noteikumos rakstītā, normāls cilvēks izvēlas braukt nevis veicot 4 liekus pagriezienus, divos no kuriem ir ļoti bīstamas situācijas un vēlāk braucot pa šauro ietvi lielā ātrumā apdraudot gājējus, sevi un citus riteņbraucējus, zinot to, ka tilta otrā pusē Gājēju un velosipēdistu ceļš aizved citā virzienā, un vēl tālāk, lai turpinātu braukt pa Kalnciema ielu, ceļš beidzas ar kāpnēm un smilšu kaudzēm. Taču auto vadītāji, noteikti lamājas, zinot, ka blakus ir velosipēdistiem radīta “īpaša” vieta.
Bet tie, kas netiek uz centru pa Velosipēdistu un gājēju celiņu, jo Ķīpsalā, lai nokļūtu ielas otrā pusē uz Gājēju un velosipēdistu celiņu, ir jānes velosipēds divas reizes pa kāpnēm, tie izvēlas braukt pa zemāk redzamo un bīstamo koplietošanas ietvi, kur gājēji un riteņbraucēji pārvietojas abos virzienos.
Tā ir ikdienišķa parādība, ka ietvi sadala divās daļās un uz gājēju rēķina iestūķē pa vienu pusi ari riteņbraucējus. Taču apmales nolīdzina tikai vienā pusē. Un zemāk esošajā attēlā var redzēt kā tiem, kas stumj bērnu ratiņus nav ērta un droša izvēle. Taču konflikts starp gājējiem un riteņbraucējiem ir uzreiz. Un ne jau gājējs vainīgs, bet apstākļi. Un šādi atstātas apmales uz riteņbraucējiem domātās daļas nakts laikā liek ne vienam vien atsisties pret bortakmeni.
Vai varat zemāk esošajā situācijā iztēloties kaut ko līdzīgu uz auto ceļa? Taču šis ir Centrs – Imanta – Jūrmala Gājēju un velosipēdistu ceļš:
Auto vadītāji lamājs par to, ka riteņbraucēji kaut kur pēkšņi parādās, “izlido” ārā uz ielas. Taisnība! Bet kādēļ viņi tā dara? Lūk arī piemērs – apmale ir nolīdzināta nevis visā ietves platumā, bet gan tieši stūrī, tādēļ, lai uzbrauktu vai nobrauktu no ietves, riteņbraucējam(arī māmiņām ar bērnu ratiņiem un ratiņkrēslos braucošajiem) ir jāizbrauc uz ielas.
Šis, zemāk esošais attēls arī labi parāda, ka sašaurinot ielu ar paaugstinātu sadalošo joslu pilnīgi pietiek vieta gan vieglajām, gan smagajām mašīnām, gan autobusiem. Taču, ja vajadzētu tikpat daudz samazināt, lai izveidotu velo joslu, tad vieta neatrastos:
Uzskatāms piemērs, ka riteņbraucēji izbraukājuši zālāju dēļ tā, ka būvniekiem bijis slinkums izveidot apmali kā noteikts būvnoteikumos (agrāk bija LBN 100, kas noteica, ka apmaļu augstums nedrīkst būt atšķirīgāks kā +/- 2cm) vai šobrīd Rīgā spējā esošajās Satiksmes departamenta rekomendācijās. Arī objekta pieņēmējs ekspluatācijā nav pamanījis.
Lai pielabinātos riteņbraucējiem, parādot, ka par viņiem tiek ļoti domāts un radīti velo celiņi, daudzviet uz gājēju rēķina tiek sadalīta ietve divās daļās, taču ir vietas, kur riteņbraucējiem domātā daļa tiek vēl uz pusi sadalīta nemaz nerēķinoties ar to, ka riteņbraucēji arī varētu braukt, nevis radīts ceļš būvēšanas pēc. Un šeit konflikts rodas gan gājēju, gan citu riteņbraucēju starpā:
Tas, ka riteņbraucēji tiek uzskatīti par idiotiem, ir zināms ne tikai pēc publiskās lamāšanās, bet tas arī atspoguļojas infrastruktūrā – veloceliņa šķērsojumā ar dzelzceļu tiek izbūvēta “bremze”, jeb žogs, kura mērķis ir, lai riteņbraucējs nepaskrien zem vilciena. Taču šajā situācijā sliedes ved uz slēgtu teritoriju, kur vilciens brauc labi, ja reizi mēnesī(spriežot pēc norūsējušām sliedēm), ja arī brauc, tad tā ātrums ir labi, ja gājēja ātrumā un atšķirībā no auto vadītāja, kas sēž slēgtā telpā, riteņbraucējs var gan sadzirdēt, gan pat sajust vibrāciju no tuvojošamies vilciena. Taču riteņbraucēju simtiem katru dienu ir jāsamierinās ar neērtībām, bet uz blakus esošās automašīnu brauktuves nav nekāda šķēršļa kuram jālīkumo cauri un apkārt:
Un tādēļ šis kungs nebrauc pa riteņbraucējiem “īpaši” radīto celiņu, bet gan tur, kur var fiziski izbraukt:
Vietās, kur velo celiņš šķērso brauktuvi ārpus krustojuma, riteņbraucējam jāpalaiž autotransports. Un šī situācija parāda ne tikai to, ka celiņš iet caur peļķi, bet arī to, ka šķērsojumā ar mazāksvarīgu ceļu riteņbraucējam nav priekšroka. Kā arī izbraucošie no sānceļa auto vadītāji instinktīvi apstājas pirms “Dodiet ceļu” zīmes, nevis palaižot velosipēdistus. Tādēļ arī nav jābrīnās, ka saprātīgs cilvēks labāk brauc pa blakus esošo ielu, kur nav neviens jāpalaiž, kur ir līdzens, nav barjeras, nav mūžīgas peļķes un cīņa ar gājējiem:
Veloceliņa vidū atstāts stabs ir ļoti bieža parādība. Tādēļ daudz patīkamāk ir braukt pa brauktuvi. Auto vadītāji noteikti lamājas, bet parādiet kaut vienu auto ceļu, kuram pa vidu būtu atstāts stabs. Un cik labi šie stabi ir pamanāmi tumsā?
Vai arī kioski, pieturas, mašīnu stāvvietas. Starp citu – šajā vietā mašīnai nav aizliegts stāvēt. Taču šoferītim nemaz nerūp riteņbraucēji. Bet, ko, lai riteņbraucēji domā par celiņa veidotājiem, auto vadītāju? Un cik šeit konfliktu ir notikuši un vēl notiks brīžos, kad aiz pieturas pēkšņi parādās gājējs vai gājējam pēkšņi parādās riteņbraucējs….
Varat iedomāties situāciju, kur auto ceļš bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma vienkārši izbeidzas ar margām vai arī ar kāpnēm? Bet kā rīkoties riteņbraucējam, kurš brauc ar smagām velo somām, bērnu sēdeklītī vai arī piekabē, vai arī vienkārši nav spējīgs pārcelt pāri pār margām vai nonest lejā pa stāvām kāpnēm savu velosipēdu? Šis, nesen rekonstruētais tilts uz Valmieras šosejas pa ES naudu pār Gauju, pie Rāmkalniem:
Vai zemāk redzamā blakus kāpnēm iemītā taka, kura izmīņāta, jo, lai nokļūtu lejā no perona ir tikai kāpnes. Ne ar bērnu ratiem, ne ar velosipēdu..
Zemāk redzamajā attēlā esošais Gājēu un velosipēdistu celiņš ir uzbūvēts Dzīvojamā zonā. Dzīvojamā zonā pēc Ceļu satiksmes noteikumiem gājēji un riteņbraucēji drīkst pārvietoties visā brauktuves platumā un tiem ir priekšroka. Bet kā rīkoties riteņbraucējam un gājējiem? Pēc loģikas sanāk, ka pirms brauktuves šķērsošanas uzliktā zīme par Gājeju un velosipēdistu celiņa beigām norāda uz to, ka iestājas vispārējie noteikumi. Bet tā kā šī ir Dzīvojamā zona, tad tajā tāpat ir priekšrokā gājējiem un riteņbraucējiem. Tad kādēļ vajag mulsināt šī celiņa lietotājus un arī auto vadītājus? Pareizi būtu uzlikt ceļa zīmi auto vadītājiem, kas norāda uz šķērsojumu ar Velosipēdistu ceļu. Skaidrs, ka šo krustojumu projektējis velo nīdējs:
Kā skaidrot šo situāciju? Ar velosipēdu braukt aizliegts, bet izrādās, ka ceļš ir tieši domāts riteņbraucējiem un gājējiem. Tātad statistikai ir uzrādāms velo infrastruktūras garums, bet praksē nav domāts riteņbraucējiem.
Vai arī zemāk redzamā situācija, kur šaurā vietā, ar lielu gājēju un riteņbraucēju intensitāti krustojas daudzu lietotāju traektorijas. Kam jāklausa – ceļa zīmei, kura norāda, ka gājēji un riteņbraucēji var pārvietoties visā platumā vai jāskatās uz horizontālo marķējumu, kurš norāda, ka riteņbraucējiem jābrauc pa labo pusi un gājējiem jāiet pa kreiso? Tā arī sākas kašķis, ka ne viens, ne otrs nevar saprast kā rīkoties.
Šādi izskatās Slāvu aplis Rīgā, kas ir dārgā Dienvidu tilta turpinājums pār Slāvu apli. Lai nokļūtu pāri pār dzelzceļa šķērsojumu, vienīgā iespēja ir doties pār tilta pievadceļiem un viaduktiem. Taču, lai gājēji un riteņbraucēji tur nokļūtu, ir jāpārvar šīs kāpnes. Līdzās ir uztaisīts lifts, taču, līdz tam kad Latvijas Riteņbraucēju apvienība sāka pievērst uzmanību šai problēmai, liftā velosipēdus pārvadāt bija aizliegts. Taču aizlieguma uzlīmes noņemšana problēmu nerisina, jo lifts ir pārāk mazs, lai tajā iestumtu velosipēdu, nepaceļot uz viena riteņa. Bet kā darīt, ja ir bērns sēdeklītī, velotūrists ar somām, ar piekabi, kravas ritenis vai tandēms? Un tad riteņbraucēji brauc pa šaurajām tilta estakādes uzbraukuvēm, apdrauot savu dzīvību un izraisot stresu arī auto vadītājiem.
Vai piemērs, kur riteņbraucējiem jāmēro dažu kilometru līkums vai arī jānes velosipēds pa kāpnēm:
Taču kamēr notiek ielu rekonstrukcijas, par riteņbraucējiem un gājējiem atkal ir aizmirsts. Kā piemērs Siguldā, kur šķērsielas rekonstrukcijas laikā, ir pārrakts Gājēju u velosipēdistu celiņš un riteņbraucēji rīkojas šādi: taču varēja uzlikt vismaz laipu.
Tad, kad tiek būvēts autoceļš, tad tiek domāts par platumu, pagrieziena rādiusiem, satiksmes intensitāti u.c., taču velo celiņus daudzviet taisa vienkārši uzliekot ceļazīmi uz jau esošas ielas vai pat pagalma. Šāda stulbība ir Vecrīgā – visa vecpilsēta ir Dzīvojamā zona, par ko liecina ceļa zīmes pie iebraukšanas. Dzīvojamā zonā gājējiem un riteņbraucējiem ir priekšroka un tie drīkst pārvietoties visā brauktuves platumā. Tad kāda jēga likt uz katras otrās Vecrīgas ielas vai pat pagalma ceļa zīmi par to, ka šī ir īpaši domāta vieta riteņbraucējiem(un gājējiem), ja visa zona jau ir īpaši viņiem domāta. Tādejādi tiek degradēta attieksme pret velo infrastruktūru, netiek radītas pilnīgi nekāda infrastruktūra riteņbraucējiem, bet tieši pretēji – saniknota velo tauta, jo viņiem paredzētā īpašā infrastruktūra ir tāda, ka nav iespējams pārvietoties. Un tad arī nevajag brīnīties, ka īpaši radītais riteņbraucējiem netiek novērtēts un izmantots. Šādās vietās ne riteņbraucējs, ne gājējs ir laimīgs par otra klātbūtni.
Zemāk ir attēls, kas skaidri parāda attieksmi pret riteņbraucējiem, par labu auto vadītājiem – Vecrīgā Gājēju un velosipēdu ceļa zīmes ir saliktas tādēļ, ka nav vēlme aizliegt pārvietoties mašīnām, jo tādā gadījumā būtu pilnīgi loģiski uzlikt ceļazīmi Nr. 303 – “Mehāniskajiem transportlīdzekļiem braukt aizliegts”. Šobrīd, uzliekot ceļa zīmi Gājēju un velosipēdu ceļš, auto vadītājam tiek pateikts tā, ka šis ir domāts gājējiem un riteņbraucējiem, tad no tā izriet, ka ar mašīnu braukt nedrīkst. Un šīs risinājums ir mulsinošs gan gājējiem, gan riteņbraucējiem, gan arī auto vadītājiem, jo nav skaidri pateikts mašīnām nē, bet autotransporta vadītājam ir teikts līdzīgi kā būtu, ja uz tualetes durvīm būtu rakstīts “šī taulete nav vīriešiem” un uz blakus durvīm būtu rakstīts “šī tualete nav sievietēm”. Taču varēja uzreiz uzlikt kam braukt ir aizliegts. Bet Vecrīgā viltība ir vēl lielāka – škietami radot elegantus apstākļus riteņbraucējiem, uzliekot Gājēju un velosipēda ceļa zīmi, ir vērā ņemts Ceļu satiksmes noteikumu 111. punkts. “Pa ietvēm, gājēju ceļiem, velosipēdu ceļiem, kā arī gājēju un velosipēdu ceļiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem braukt aizliegts, izņemot ceļu uzturēšanas un komunālo dienestu (piemēram, elektroapgādes, siltumapgādes) transportlīdzekļus, ja tie veic ceļu uzturēšanas, remonta vai avārijas seku likvidēšanas darbus un specializētos tūristu transportlīdzekļus (izņemot pa ietvēm). Pašvaldības ar attiecīgu lēmumu ir tiesīgas noteikt laikposmu, kad pa šiem ceļiem atļauts braukt un stāvēt (tai skaitā stāvēšanas ilgumu) transportlīdzekļiem, kas apkalpo tirdzniecības vai citus uzņēmumus, veic ar īpašumu apsaimniekošanu saistītus darbus (piemēram, pieved preces, būvmateriālus) objektos, kas atrodas tieši pie šiem ceļiem, ja nav citu piebraukšanas iespēju, netiek traucēta gājēju pārvietošanās un attiecīgo transportlīdzekļu pilna masa nepārsniedz 5 t. Novietojot transportlīdzekli stāvēšanai, tā salonā pie priekšējā stikla novieto informāciju par laiku, kad transportlīdzeklis novietots.” Un tas arī redzams zemāk esošajā attēlā: pilns ar automašīnām, bet riteņbraucējiem tiek vēstīts, ka šis Jums īpaši radīts:
Visi šie mazie un nedaudzie piemēri norāda uz to, ka tiem, kas nav ar automašīnu, tiem infrasruktūra netiek veidota, bet gan radīts iespaids, ka par viņiem domā. Bet riteņbraucēji to ļoti labi saprot un tādēļ brauc nevis pēc noteikumiem, bet gan pēc džungļu likumiem – tā, lai izdzīvotu.
Taču šis ir tikai sākums nesaskaņām, jo riteņbraucēju skaits aug daudz straujāk(pēc Latvijas Riteņbraucēju apvienības ikgadējās riteņbraucēju skaitīšanas Rīgā uz tiltiem un pārvadiem, riteņbraucēju skaits katru gadu pieaug vairāk nekā par 10%) nekā tiem radītā infrastruktūra. Tas nozīmē, ka varam prognozēt, ka drīzumā uz ietvēm vairs nebūs vietas kopā ar gājējiem un gājēju protesti būs tik lieli, ka riteņbraucēji arvien vairāk sāks braukt par riteņbraukšanai neaprīkotām ielām. Un, ja pašvaldības nedomās par atbilstošu infrastruktūru, tad būs arvien vairāk cietušie. Un tad atkal sāksies muļķīgas sarunas par obligātu ķiveru lietošanu, atstarojošām vestēm u.c. brīnumiem, kas neuzlabo braukšanas apstākļus.
Jau tagad ir paredzams, ka veidojot velo joslas uz ielām būs neapmierinātība no autobraucējiem dēļ tā, ka tiem atņem ielu. Taču visā Latvijā ir simtiem ielu, kura ir līdzīga kā šī, kur abās pusēs uz divvirzienu ielas stāv mašīnas un izrādās, ka ir iespējams izmainīties. Taču kāds būs troksnis, ja piedāvās vēl mazākā platumā kā aizņem stāvošās mašīnas, izvietot velo joslu katrā virzienā?
Taču vēl paies gadi, kamēr projektētāji sapratīs, ka velosipēds ir transporta līdzeklis un transports nav radīts, lai to nestu, stumtu, bet, lai ar to brauktu. Velo infrastruktūra jāveido tāda, lai varētu izbraukt ar dažādu veidu velosipēdiem, nevis tikai ar tādiem, kuriem var lēkt uz apmalēm, braukt pa kāpnēm un spraukties strap šķēršļiem. Kamēr velo infrastruktūra būs tāda, kas nav paredzēta zemāk attēlos redzamajiem velosipēdiem, tikmēr būs neapmierināti gan auto vadītāji, gan gājēji, gan riteņbraucēji.
Un atgādināšu – esiet iecietīgi pret tiem, kuri pāvietojas gudrāk – ātrāk, elegantāk, zaļāk, stilīgāk un lētāk. Un neesiet tādēļ skaudīgi. Skaudība ir netikums. Nelepojaties ar to. Katrs velosipēds ir viens auto mazāk Tavā sastrēgumā, Auto vadītāj! Labāk apvienojaties ar riteņbraucējiem, lai auto vadītājiem, riteņbraucējiem un gājējiem ir visiem kopīgi labāk.
Bērnu divriteni var aprīkot ar papildu ritenīšiem, lai tas būtu stabilāks uz taisām virsmām. Nelīdzenos ceļos nestabilitāte strauji pieaug un pat traucē pārvietoties. Tādēļ vēlams pēc iespējas labāk iemācīt līdzsvara turēšanu ar skrejriteni, lai braukšana ar divriteni būtu gandrīz uz reiz pēc skrejriteņa un posms ar papildus riteņiem sanāktu pēc iespējas īsāks.
