Sūkstīšanās un lūgšana ir neveiksmes cēlonis

Vai nepieciešams attīstīt velo un gājēju infrastruktūru. Jeb vai vajag tās velo joslas, velo ceļus, stabiņus, brauktuves atvēlēšanu velotransportam, gājējiem, augiem un soliņiem?

Publicēts: 18.06.21 | Sadaļa: blogs

Beidzamajā laikā sociālajos tīklos un medijos teju katru nedēļu ir kāds raksts, komentārs vai diskusija par to, ka atkal kādā pilsētas vietā ir radies kaut kas jauns un pārsvarā tas ir vietās, kur iepriekš brauca autotransports. Un tad ir nikni komentāri, kādēļ tas nepieciešams, sačakarēta iela, grūti ar mašīnu braukt, rodas sastrēgumi utt. 

Es uz šo visu skatos nedaudz savādāk. Nevis sākumā uzreiz ņemos pārspriest konkrēto vietu, bet paskatīties plašāk – no “lielās bildes”. Manā izpratnē Lielā bilde ir Pasaules lēmumi, vienošanās. Šajā gadījumā ANO lēmumi, Eiropas politikas kurss, Baltijas jūras valstu dažādas vienošanās un apņemšanās, Latvijas Nacionālais attīstības plāns un pēc tā seko nozaru pamatnostādnes, pašvaldību stratēģijas un attīstības plāni. Bet tikai pašās beigās jāskatās uz konkrēto pilsētvides (vai lauku) teritoriju krustojumu vai ceļa posmu. Šobrīd pamatā diskutē par centimetriem, stabiņiem, zīmēm un līnijām, nemaz neredzot kāds vispār ir mērķis.

Vairāk »

Kā izskatītos, ja katram Rīgas centra iedzīvotājam būtu transportlīdzeklis

Publicēts: 23.10.20 | Sadaļa: blogs

Ir neskaitāmi daudz cilvēku, kuri lamājas, ka pilsētā attīsta velo un gājēju infrastruktūru, bet neveido jaunas automašīnu stāvvietas. Pie kam, velo infrastruktūru taisa sevišķi uz stāvošo automašīnu rēķina.  No ietvēm dzen prom tur stāvošās automašīnas.

Mēģināšu ar vairāku attēlu palīdzību ieskicēt bildi, kā tas izskatītos, ja visi visu gribētu. Nelaime tā, ka tie, kas saka, ka centrs izmirst dēļ tā, ka nevar nolikt pie mājām automašīnu nav aizdomājušies kāds izskatītos centrs, ja katram, kam īpašums, dzīvoklis, birojs, veikals būtu automašīna. Cilvēki domā par sevi, nevis skatās kopsakarībās. Neredz kopējo bildi. Protams, ka būs argumenti, ka nekad jau nav tā, ka katrā mājsaimniecībā ir mašīna. Taisnība, bet ir tā, ka dažās pat ir vairākas automašīnas. Un kapēc gan tieši Tu nevarētu būt tas, kurš atsakās no automašīnas, lai Tavam kaimiņam uz Tava rēķina tās būtu vairākas? Tādēļ pilsēta jāplāno tā, lai vairumam ir labi, nevis tikai man, man, man.

Un tas ir stāsts, kas pilsētai jāliek par prioritāti, par kursu, kurā iet – attīstīt vairāk privātā autotransporta satiksmi? Vairāk sabiedriskā transporta satiksmi? Vai vairāk gājēju un riteņbraucēju satiksmi? Attiecīgi, arī katram pārvietošanās veidam nepieciešamās stāvvietas, telpu braukšanai. Nemaz nerunājot par ietekmi uz vidi, veselību, drošību, kultūru, pilsētas izskatu un atraktivitāti no tūristu, bērnu, vecu cilvēku viedokļa. (Starp citu, Rīgas pilsētas stratēģijā 2030. gadam šis viss ir ņemts vērā, taču reti, kurš to lasa un, ja lasījis, tad ne vienmēr izprot kādi vienam vai otram stratēģiskam uzstādījumam ir aprēķini vai pamatojums).

Kā piemēru izraudzījos nelielu kvartālu Rīgas centrā, kuru ieskauj Krišjāņa Barona, Bruņinieku, Aleksandra Čaka, Stabu ielas. 

Pēc Latvijas pasta adrešu reģistra saskaitīju, cik ir adresātu (pastkastītes). Vienā īpašumā, mājsaimniecībā, birojā var uzturēties, dzīvot, strādāt, to apmeklēt arī vairāki cilvēki. Taču aprēķinā skatījos tikai pašu minimumu, kad katrā mājoklī ir tikai viens cilvēks, bet katram būtu transportlīdzeklis. Varēt paņemt vidējos statistikas rādītājus valstī par to, cik vidēji katrā mājsaimniecībā ir cilvēku, cik autotransporta, taču pašmērķis nav parādīt cik ir tagad, bet virziens kurā tiekties – uz to, lai visi brauc ar auto, vai uz to, lai visi iet ar kājā, velo u.c. Jeb kur mēs nonāksim, ja tieksimies viena vai otra grāvja virzienā.

Tālāk ir katrā no šīm kvartāla ielām esošo namu adrešu skaits, kas var būt vienas ģimenes, viena cilvēka, viena uzņēmuma cilvēkam, kam var būt transports. 

Vairāk »

Iespējamie bērnu pārvadāšanas veidi ar velosipēdu, to salīdzinošie rādītāji un iespējamās problēmas

Publicēts: 21.08.19 | Sadaļa: blogs

Tad, kad uzrodas vēlme bērnu pārvadāt ar velosipēdu, tad lielākai daļai cilvēku šis kļūst par izaicinājumu. Kā, lai pārvadā? Vai tas ir droši? Kādu pārvadāšanas veidu izvēlēties? Ar ko viens veids labāks par otru? Un cik es esmu novērojis, tad pārsvarā cilvēku kritēriji ir šādi: krāsa, patīk, nepatīk vizuāli. Tad seko jautājums, kur un kā to piestiprināt? Un lielā daļā gadījumu saprot, ka velosipēds neder sēdeklītim, jeb sēdeklītis velosipēdam. Taču jautājumi par to kāda būs ikdiena ar šādu uzparikti nemaz nenāk prātā. Tad, kad ikdienā sāk lietot, tad saprot, cik nesakarīga bijusi izvēle, bet nu jau vairs neko – citu nepirks. Un tā mocās līdz bērns izaug, jeb atsit vēlmi sev un bērnam diezgan ātri, bet sēdeklītis kļūst par krāmu. Un, ja ir izvēlēts neatbilstošš pārvadāšanas veids, tad ir pārsvarā situācijas, ka bērnu ved ar velosipēdu tikai retos gadījumos, bet ne ikdienā, jo ikdienā šāda uzparikte traucē. Tādēļ apkopoju dažādus pārvadāšanas veidus un dažādus apstākļus, kuri rada problēmas pašam lietotājam, jeb bērnam. Pēc šiem apstākļiem vari izvērtēt plusus un mīnusus katram pārvadāšanas veidam. Esmu vedis bērnus ar visiem aprakstītajiem un vēl vairākiem neaprakstītajiem veidiem, tādēļ varu pēc savas pieredzes spriest. Varbūt Tev viedoklis atšķiras, jeb vēl ir kāds cits būtisks apstāklis, kuru neesmu izvērtējis. Jāņem vērā, ka katram cilvēkam, katra dzīvesvietā, ikdienas gaitās var būt atšķirīgi apstākļi – viens dzīvo savrupmājā, cits dzīvklī, citam viens bērns, bet citadm trīs. Daži ar velosipēdu brauc tikai saulainā laikā, divas dienas gadā, bet cits katru dienu visu gadu. Tādēļ iesaku pirms bērna pārvadāšanas izvēles tabulu izdrukāt un pašam aizpildīt pēc saviem aspektiem un uzsvaru likt uz pašam būtiskām lietām. Vismaz tas liks aizdomāties par lietām, kuras varbūt pašam neienāktu prātā. Tabulu var papildināt. Lai redzētu tabulu, spied šeit

Ceļu satiksmes noteikumi par pārvadāšanu nosaka sekojošo:
“210. Velosipēdu vadītājiem aizliegts:
210.4. vest ar velosipēdu pasažierus, ja tas nav speciāli izgatavots šim nolūkam. Ar velosipēdu atļauts vest bērnus vecumā līdz septiņiem gadiem ar galvā uzvilktu aizsprādzētu aizsargķiveri, ja ir iekārtoti papildu sēdekļi un droši kāpšļi kāju atbalstam;
210.5. vilkt citus transportlīdzekļus, izņemot piekabes, kas izgatavotas speciāli šim nolūkam; 210.5. vilkt citus transportlīdzekļus, izņemot piekabes, kas izgatavotas speciāli šim nolūkam;”

Aicinu arī pievienoties Facebook esošajai “Latvijas kravas velo kopa” @kravasvelo , kur var praktiķiem uzdot neskaidros jautājumus, sarunāt notestēt kādu no velosipēdiem, pirms to iegādāties.

Taču, ja gribi redzēt manu rezultātu uzreiz, tad labākie pārvadāšanas veidi sarindojas zemāk redzamajos attēlos:

1.Kravas velosipēds ar diviem riteņiem bērnu pārvadāšanai

 

2.Kravas velosipēds ar 3 riteņiem bērnu pārvadāšanai

 

3.Velosipēds ar piekabi bērnu pārvadāšanai

 

4.Velosipēds ar bērnu sēdeklīti priekšpusē

 

5.Velosipēds ar bērnu sēdeklīti aizmugurē

 

 

Zemāk ir vēl daži piemēri kā cilvēki mēdz pārvadāt bērnus ar velosipēdu:

 

Rail Baltica. Neiegūtās pārmaiņas Rīgā

Publicēts: 7.05.19 | Sadaļa: blogs

 


Rail Baltica ir projekts ar pozitīvu tendenci, taču kaut ko jaunu radot bieži nākas sabojāt veco. Vai arī radot jaunu, sabojāt gan veco, gan arī neuzlabot esošo. Cilvēki vēlas attīstību, bet bieži nav gatavi pārmaiņām. Dažkārt liekas, ka daudziem atstāt vecu ir lielāka drošības sajūta, jo jaunais vēl ir nezināms, tas rada bažas, bailes un tad, drošības pēc, ir labāk neko jaunu neatbalstīt. Taču tādā veidā attīstība nenotiek. Taču attīstība ir dažāda – viena ir ilgtspējīga attīstība, kur tagadnes vajadzības nav uz nākotnes, nākamās paaudzes rēķina. Pamatā pārmaina un uzlabo esošo situāciju ilgtermiņā, daudzu gadu griezumā. Un var būt attīstība, kura ir uz citu rēķina ne tikai īstermiņā (kādam nojaucot māju kopējo sabiedrības interešu vārdā), bet arī ilgtermiņā – milzu parādi nākamajām paaudzēm, vides degradācija ilgtermiņā, sabiedrības veselības kaitīga ietekmēšana ilgstošā laikā un pārmaiņas, kuras ir tikai šaurās interesēs, bet nevis plašā mērogā sabiedrības vairākumam kopumā. Respektīvi, kaut ko darot, neņemot vērā un neuzlabojot maksimāli visās tautsaimniecības nozarēs, jomās, ne tikai, kā šajā piemērā – ātrgaitas dzelzceļa pasažieriem. Nu, nav jau tik slikti kā es šobrīd pieminu, bet es aicinu domāt plašāk un apskatīt šī projekta ietekmi uz pilsētu, pilsētas iedzīvotāju un lietotāju sadzīvi kopumā. Es nedaudz ieskicēju dažas savas pārdomas kādu es gribētu redzēt Rīgu.

Ko būtu mēs varējuši iegūt Rīgas pilsētā, ja domātu plašāk

Liekas, ka vienīgās globālās pārmaiņas Rīgas pilsētas plānošanas vēsturē ir notikušas viduslaikos, kad Daugavas krastā attīstījās osta 1201. gadā dibināta Rīga, radās Rīgas pilsēta, 1340-tajos gados būvēta Rīgas pils un tai apkārt veidojās pieguļošais ciemats. Vēlāk, 1712. gadā, gatavojoties karam ar Napaleonu tika nodedzinātas visas priekšpilsētas un nākamajā gadā jau uzsākta pilsētas būvniecība, tad 1880-tajos gados Georga Kufalta laikā, kad masveidā sāka labiekārtot parkus, veidot apstādījumus. Un beidzamās lielās pārmaiņas notikušas LPSR laikos, kad sāka būvēt jaunos mikrorajonus. Attiecīgi, beidzamajos 40 gados būtiskas pārmaiņas, kas skar pilsētu kopumā nav notikušas, bet gan veikti dažādi labiekārtošanas, atsevišku, kaut arī palielu objektu būvniecība, bet ne globālas pārmaiņas pilsētā kopumā.

Pārvadus jānojauc, bet dzelzceļa loks ir jāielaiž tunelī

Deglava tilta sāga ļoti labi parāda kādā stāvoklī ir viens no pārvadiem pār dzelzceļu tepat Rīgas centra nomalē. Varu nomierināt – tādi ir visi šie pārvadi. Ir nepieciešami milzu līdzekli, lai šos vecos, avārijas stāvoklī esošos pārvadus (Deglava, Zemitāna, Brasas, Gaisa (VEF)) varētu saremontēt.  Es piedāvāju tos nojaukt un par remontam ietaupīto naudu Rīgas centru žņaudzošo dzelzceļa loku ielaist pazemē, tad virs tā varētu izbūvēt zaļo bulvāru loku, centram apbraucamo ceļu, rastos vieta mākslai, jaunas komercplatības, tirdzniecības un apbūves vietas.  Tad zemes līmenī varētu iekļūt centrā arī pa Elizabetes, Ģertrūdes, Visvalža, Abrenes, Rūsiņa, Kurbada,  Katoļu, Daugavpils, Žaņa Lipkes, Jēkabpils, Bruņinieku, Lauvas, Vagonu, Kroņu, Ata ielu un daudzām citām iebrauktuvēm un iespējamiem šķērsojumiem. Ja ne ar mašīnām, tad ar kājām, velosipēdiem, sabiedrisko transportu padarīt iekļūšanu centrā ērtāku. Tas būtu papildus arguments tam, ka automašīnas var atstāt ārpusē, jo centrs ir ātri sasniedzams ar citiem pārvietošanās veidiem. Šobrīd to ierobežo dzelzceļā loks, kas ir apkārt centram.

 

Ja paskaita kāds ir, piemēram, Deglava pārvada garums, tad tas ir ap 620 metriem. Taču sliežu ceļu platums zem Deglava pārvada ir tkai 25metri. Gaisa tilta garums ir ap 400m, taču sliežu ceļa platums zem tilta ir nieka 25 metri. Zemitāna tilta garums ir ap 800 metriem, taču sliežu ceļu platums zem tilta ir ap 110 metriem.  Respektīvi, vai nu jāremontē kapitālajā remontā visi šie n-tie simti metri tiltu, jeb jāuzbūvē seklajā tunelī(var pat vietām šahtā) visu dzelzceļu un pārbrauktuvi, šķērsojumu zemes līmenī virs tā tikai dažu desmitu metru platumā. Jā, tas nav lēti uzbūvēt tuneli. Bet saliekot kopā nepieciešamos līdzekļus visa vecā, neērtā rekonstruēšanai un turpmākos zaudējumus, kurus radīs sastrēgumi. Tos zaudējumus, kurus rada, jeb drīzāk neienesīs zaudētās teritorijas, kuras turpinās degradēt pilsētu. 

Ar tramvaju, kājām un velo pār veco dzelzceļa tiltu

Ja dzelzceļa loku ielaiž tunelī, tad jālaiž arī tunelis zem Daugavas. Tā liekas, ka tas ir dārgi, bet mūsdienās iegremdējamie tuneļi ir daudz lētāki nekā pārvadi. Pie kam, cik gari ir nepieciešami pārvadi, tiem pievadceļi, viadukti un cik ir nepiciešama teritroija ap un zem tiem. Cik ļoti tie degradē vidi sev apkārt un sevišķi jau īpašumu vērtību. Kurš gan grib dzīvot pie pārvada, kas iet gar logiem? Patlaban arhitekti, kuri aizstāv Rīgas vēsturisko centru ir devuši uzstādījumi, ka jaunajam Rail Baltica tiltam pār Daugavu ir jābūt tādam, kas neaizsedz veco, vēsturisko Dzelzceļa tiltu. Respektīvi, tam jābūt plānam kā papīram. Visu var uztaisīt, nekas nav neiespējams, taču šāda izskata tilts ir ar īpašiem materiāliem un inženiertehniskajiem risinājumiem būvēts un tas nu nemaz nav lēti. Nedomāju, ka lētāk kā tunelis. Iedomājies kā varētu izskatīties Rīga, ja dzelzcela uzbērums centrā ir nojaukts. Ir klusums, zaļš bulvāris virs bijušā dzelzceļa loka stiepjas. Dzelzceļa agresīvā, slēgtā josla nav. Taču, ja Rail Baltica uzbūvē vēl vienu sliežu ceļu, tad dzelzceļa josla būs vēl platāka. Vēl vairāk tā ierobežos cilvēku pārvietošanos. Rīgas centra žņaugs būs vēl platāks. Taču, ja dzelzceļš ir pazemē, tad no Torņkalna universitātes pilsētiņas, no Torņkalnā paredzētās jaunās autoostas pa veco dzelzceļa tiltu Rīgas centrā, autoostā, dzelzceļa stacijā varētu ienākt tramvajs. Stacija apakšā, tramvajs augšā. Tā tramvajs varētu kursēt pa bulvāru loku apkārt centram. Blakus dzelzceļa tiltam, uz tiem pašiem balstiem var atrasties vieglas konstrukcijas gājēju un velosipēdu ceļš, kas savieno Torņkalna virzienu ar centru.

Zaķusalas Ziemeļu galā, kur patlaban ir diezgan nekāda teritorija varētu atrasties Rīgas kempings. Rīga ir laikam vienīgā Eiropas galvaspilsēta, kurā nav sava kempinga. Es nedomāju tādu kāds jau šobrīd Rīgā ir uz akmeņiem, pie lieliem angāriem Ķīpsalā, bet gan tāds, kur cilvēki gribētu pavadīt kaut nedēļu – Daugavas krastā, pludmale, ar skatu uz Vecrīgu, tirgus paviljoniem. Ar kājām, jeb velosipēdu, tramvaju vienas pieturas attālumā ir Vecrīga, autoosta, stacija….. Akmens tilts atslogotos un tur rastos jauna vieta sabiedriskā transporta joslai, velosatiksmei un gājējiem. Var diskutēt par tuneļa dārdzību. Taču vērts atcerēties, ka Somija ar Igauniju plāno tuneli zem Baltijas jūras Somu līča. 

 

Bīstamās un netīrās kravas neved caur centru

Tā kā pilsētas tendence ir izstumt ostas kravas no centra, tad tās tiek pārceltas uz Krievu salu. Lēmums ir pareizs, taču šim lēmumam nāk līdzi arī blakusefekti. Ogles un citas, iespējams pat bīstamās dzelzceļa kravas, lai aizvestu uz Krievu salu, tās ir jāved caur pilsētas centru. Pie kam, vērts atcerēties, ka ogles satur ne tikai putekļus, bet arī radiāciju. Devas nav lielas, bet ir.  Ir tehniska iespēja šīs kravas nevest caur centru, bet tad, nemot vērā kravu tranzīta plūsmas koridorus, kas pamatā ir Austrumu – Rietumu virziens, tad no Krievijas nākošās kravas ir jāved no Jēkabpils uz Jelgavu un tad atpakaļ uz Rīgu. Torņkalna stacijā sastāvs jāvelk atpakaļgaitā uz Bolderājas pusi, jo nav pagrieziena loks dzelzceļam no Jelgavas uz Jūrmalu, jeb Bolderājas pusi, Krievu salu. Un neskatoties uz to, Torņkalna stacija jau arī ir tikpat kā centrs.  Kādēļ tā nedara jau šobrīd, ka kravas ved caur Jelgavu? Dara, bet reti, jo katrs kilomentrs pa dzelzceļu maksā. Un vest caur Jelgavu ir krietni tālāk, tātad dārgāk, tātad neizdevīgāk, tātad nekonkurētspējīgi salīdzinot ar citām ostām. Vienkārši sakot – tā darot vairs nav bizness. Un, ja nu kādreiz gadās kāda ķibele, ka Rīgas centrā  no sliedēm noskrien kāds vagons, jeb sastāvs ar kaut ko nelabu?  Tad labāk tas viss ir tunelī. Milzīgas avārijas gadījumuā tuneli var arī aizbērt, bet rīdzinieki paliek dzīvi. Šis projekts ir plānots arī dubultas pielietojamības, kas nozīme, ka sliežu ceļam jānodrošina militāro kravu transportēšana. Tas ir labi, ka dzelzceļš tiek plānots multifunkcionāls, ne tikai ļoti šauram pielietojumam. Taču daudz labāk, ka tas viss ir pazemē. Nedrīkst arī aizmirst potenciālos terorisma draudus.

Ātrā palīdzība netiek uz slimnīcu

Ja dzelzceļa loks ir virzemē, vairāk kravas iet uz Krievusalu un blakus esošajai dzelzceļa līnijai vēl ir jauna, Railbaltica, tad šim jaunajam sliežu ceļam ir jābūt norobežotam ar žogu, pretējā gadījumā tas nevar kalpot kā ātrvilciens. Ja šāda konstrukcija veidojas un plānots, ka pa šo pašu sliežu ceļu reizi 30 minūtēs uz centru kursēs no lidostas vilciens, tad tas nozīmē, ka Liepājas ielas dzelzcela pārbrauktuve būs regulāri ciet. Jau šobrīd pie šīs pārbrauktuves ir sastrēgumi un tas draud, ka nākotnē tiks bloķēta piekļuve Stradiņu slimnīcai. Tas jau ir nacionālas drošības jautājums, ne tikai mana iegriba. Šis ir vēl viens arguments kādēļ dzelzceļš jālaiž tunelī. Kaut vai seklajā tunelī, šahtā, kur ceļu šķērsojuma vietās ir pārsegums. 

Sastrēgumi Pārdaugavā

Ja Pārdaugavā RailBaltica ir virszemē, tad jāpārbūvē visi tiltiņi, pārvadi, kas ir Torņkalnā, Bieriņos. Tas nav slikti, jo šīs būves ir novecojušas, neatbilstošas gājēju un riteņbraucēju drošībai. Nav ērtas saiedriskajam transportam. Ir jābūt skaidram plānam kāda būs satiksmes organizācija ne tikai remonta laikā, bet arī pēc dzelzceļa izbūves? Nedomāju, ka laižot sliedes pa virszemi kaut kādā veidā uzlabosies apstākļi visiem tiem, kas dzīvo dzelzceļa tuvumā un šobrīd no Mārupes un Bieriņiem dodas uz centru. Vai arī tiem, kas dodas no Jelgavas virziena, Ziepniekkalna, Turības, atgāzenes, Torņkalna puses uz Āgenskalnu. Taču ir risinājumi – vai nu dzelzceļš tunelī, vai regulāri šķērsojumi gājējiem un riteņbraucējiem, sabiedriskajam transportam un vieglajām automašīnām. Ja šie šķērsojumi projekta izbūves laikā tiek veikti, tad var diskutēt par jauniem ieguvumiem no šīs dzelzceļa līnijas. Ja ne, tad dzīve kļūst sliktāka. Bet, vai tāds ir mērķis? Nedrīkst nenovērtēt un aizmirst jau šobrīd esošos legālos un nelegālos šķērsojumus, kurus cilvēki lieto. Taču vēl labāk ir, ja nelegālie, bet aktīvi lietotie šķērsojumi tiek izbūveti un legalizēti.

Ja Rīgas centru žņaudzošo dzelzceļa loku būvējot Rail Baltica ielaistu pazemē, tad mēs iegūtu ne tikai ātrgaitas vilcienu, bet arī atrisinātas vēsturiski radītas dzelzceļa nejēdzības. Tās būtu gadsimta pārmaiņas pilsētā. Dēļ šādām pārmaiņām es būtu gatavs atbalstīt maksas iebraukšanu centrā un šī finansējuma novirzīšanu šo lielo pārmaiņu veikšanai. Dzelzceļš ir svarīga lieta, bet tas arī ļoti degradē, ierobežo vidi, telpu, sadzīvi sev apkārt. 

Kāda ir vide ģertrūdes iela centra galā un kāda tā ir turpat aiz sliedēm Maskačkā? Divas atšķirīgas pasaules. Uzbūvējot blakām vēl vienu sliežu ceļu, šī robeža tikai paplašināsies. Taču pilsētu vajadzētu sapludināt kopā, nevis vēl vairāk sadalīt. Iedomājaties cik tūkstošiem kvadrātmetru platības būtu iespējams iegūt pilsētvidei. Pa virsu var būt gan parki, skvēri, māksla, sporta infrastruktūra. Tuvāk šai zaļai jostai, kas apskautu pilsētas centru, varētu būt arī tramvaja un cita sabiedriskā transporta loks. Arī automašīnu braukšanas loks apkārt centram, lai ar tām nebrauktu centrā.

Apbūves zona ar veikaliem, kafejnīcām, ofisiem varētu būt daudz plašāka un tuvināties šai zaļajai joslai. Tādejādi iegūtās komercplatības nestu papildus nodokļus valsts un Rīgas budžetā. Ja viss notiek kā tagad plānots, tad maksātāji kļūs mazāk, jo degradējošā josla vēl plašāka.

Kur ir notikusi kļūda?

Tuvredzīgā domāšanā. Un politiskā vājumā. Šo projektu vajadzēja nolikt uz bremzēm, ja netiek ievērotas rīdzinieku intereses. Vai nu uztaisam pilsētā gadsimta pārmaiņas labā ziņā, vai panākam, ka vēl uz desmitiem gadu pilsētā ekonomiskā, dabas, kultūras, satiksmes vide kļūst smagnējāka un vēl vairāk ierobežo, sarežģī cilvēku pārvietošanos ikdienā. Un tas nav stāsts tikai par rīdziniekiem vien. Rīgu izmanto visi Latvijas iedzīvotāji. Ļoti daudzi katru dienu dodās uz Rīgu strādāt un mācīties. Ļoti daudzi tūristi apmeklē un atstāj naudu. Bet tie varētu atstāt vēl vairāk, ja Rīga ir skaistāka, klusāka, atraktīvāka, interesantāka. Pilsēta jārada tāda, kurā ir vēlme  uzkavēties. Pilsētai jābūt tādai, lai tūrists aizbraucot nožēlo, ka nepalika pāris dienas ilgāk. Pilsētai jābūt tādai no kuras negribās pēc darba ātri aizmukt, bet uzkavēties vēl krodziņā, parkos un varbūt pārcelties uz dzīvi, jo pilsētā ir forši. Un viens no lielakiem pilsētas trūkumiem ir zaļuma trūkums. Dabai jāienāk pilsētā, jeb cilvēki paši dosies dabā atstājot pilsētu tukšu.

 

Kravas velosipēds suņa pārvadāšanai

Publicēts: 21.04.19 | Sadaļa: blogs

Katram cilvēkam pārvietojoties ir līdzi kāds nesamais, kāda manta – sākot ar maku, atslēgām, somu, somiņu, kurā to visu salikt, bet ir arī lielāka izmēra mantas – dators, sporta soma, iepirkumi, maiņas drēbes, uzvalks un jebkas cits, ko cilvēki mēdz ikdienā nest un pārvietot. Un nebūt šis viss nav jānes rokās vai jāved tik mazas lietas ar automašīnu. Lai atvieglotu sev dzīvi, sen jau novēroti cilvēki laukos, kuri piena kannas karināja uz stūres ragiem, lai vieglāk tās transportēt. Tāpat ir novēroti dažādas modifikācijas velosipēdi, kuri pielāgoti, vai pat speciāli radīti kādas profesijas, nodarbes pārstāvjiem. Taču lakaim ejot, ir izdomāti kravas velosipēdi, kuri radīti, lai veicot nelielas, vai pat nekādas pārmaiņas būtu iespējams pārvadāt bērnus, saldētus produktus, medikamnentus un pat suņus. Te arī daži piemēri ar attēliem kā cilvēki mēdz pārvadāt suņus. Latvijā ar kravas velosipēdu sortimenta dažādību nav tik vienkārši, jo ir Latvijā ražoti trīsriteņi HOPP, kuriem aizmugurē ir neliels groziņš, kurā varētu arī ielikt mazāka izmēra suni vai kaķi,  un dažos veikalos laiku pa laikam mēdz parādīties kādi vienkārši trīsriteņi. Vairāk ir piedāvājums velosipēdu piekabēm. Vienīgais, kas Latvijā patlaban tirgo kravas velosipēdus Bullitt ir “Velokurjers”

Vairāk »

Viesturs Silenieks