Virsotne “Rīga”
Publicēts: 23.08.13 | Sadaļa: blogs
Pirms vairāk kā gada radās ideja, ka Pamira kalnu grēdā ir palikušas dažas virsotnes augstumā virs 6000m, kurās vēl neviens cilvēks nav savu kāju spēris. Un vēl starp tām ir tādas, kurām nav vārds. Lasot neskaitāmas alpīnistu atskaites, komentārus, kartes, kalnu grēdu shēmas, kuras zīmējuši gan alpīnisti, gan ģeoloģi, izkristalizējas reģions, kur jābrauc, kur jākāpj. Sākotnēji izraudzījām kādu virsotni Revolūcijas smailes tuvumā virs 6200m, taču informāija par to bija ārkārtīgi skopa. No kāda Krievijas alpīnista attēliem sanāca to nedaudz ieraudzīt un papildus ņemot talkā Google Earth neskaidri to apskatīt.
Mārupītē ietek sūdi
Publicēts: 31.05.13 | Sadaļa: blogs
Mārupītē ietek sūdi from Viesturs Silenieks on Vimeo.
Vai Latvijā ir droši ceļi uz bērnudārzu? (Eksperiments)
Publicēts: 9.05.13 | Sadaļa: blogs
Ir patīkami braukt ar velosipēdu, ir patīkami būt ar apziņu, ka dzīvo zaļi, taču ir vajadzīgi dažādi priekšnosacījumi, lai tas būtu ērti un praktiski. Veselīgs dzīvesveids ir viens no zaļās domāšanas pamata postulātiem un viens no veselīga dzīvesveida faktoriem ir aktīva kustība, pārvietošanās dabā. Tātad riteņbraukšana, kura noder gan kā fiziska aktivitāte, gan kā videi draudzīgāks transporta līdzeklis, gan kā ērts, ekonomisks pārvietošanās veids. Taču vai ir iespējams šos “labumus” sākt jau bērnudārza vecumā? Vajadzētu sākt, bet vai tas ir ērti?
Tā es sāku braukt ar savu 3 gadus veco puiku uz bērnudārzu. Katrs ar savu velosipēdu. Lai to sāktu darīt, es jau laicīgi veicu priekšdarbus riteņbraukšanas prasmju radīšanā un veicināšanā bērnam no pusotra gadu vecuma. Šeit var izlasīt kā. Taču vēl pirms sākot braukt, es izvērtēju ērtākos, ātrākos un galvenokārt drošākos ceļus. Jāatceras arī tas, ka braukt pa ceļu drīkst pieaugušo pavadībā tikai no 7 gadu vecuma. Tādēļ drīkst izmantot tikai ietves, takas un Dzīvojamās zonas, kurās ir uzstādīta attiecīga zīme.
Vēl vērā jāņem, lai būtu pārredzami krustojumi, nebūtu augstas apmales, dažādi stabi, apzāgētu ceļazīmju balsti, drātis, kas izvirzījušās no žogiem ārā, stāvošas automašīnas, kuras traucē un citi šķēršļi.
Tā kā es dzīvoju vienā no skaistākajām un klusākajām Rīgas apkaimēm – Bieriņi, tad centos izmantot pārsvarā Dzīvojamās zonas priekšrocības. Kaut arī Dzīvojamā zonā nav ietves un ātruma ierobežojums ir 20km/h, taču reti, kurš to ievēro un bīstamību zonas statuss nemazina. Jābūt vienalga piesardzīgiem. Radinu puiku braukt pa ceļa labo malu un pats braucu viņam blakām, “piesedzot”, neļaujot izbraukt ceļa vidū. Pie reizes tādā veidā varu viņu pieturēt aiz skausta tuvojoties krustojumiem vai rodoties kādai bīstamībai. Ceļu satiksmes noteikumi aizliedz braukt diviem riteņbraucējiem blakām, taču Dzīvojamā zonā riteņbraucēji drīskt pārvietoties visā brauktuves platumā, attiecīgi nav precīzi pateikts kā darīt, taču uzskatu, ka, ja šī blakām braukšana ir aizliegta(daudzās pasaules valstīs drīkst braukt blakām, izņemot krustojumos) dēļ drošības, tad dzīvojamā zonā braucot blakām 3 gadīgam bērnam es drošību tikai uzaboju. Tādejādi neradu lielāku bīstamību. Vietās, kur ir ietve, puika brauc pa ietvi, lai varētu izmainīties ar gājējiem, bet pats braucu pa ielas malu, tādejādi arī netiek pārkāpti Ceļu satiksmes noteikumi. Problēmas rada ielas malā stāvošās automašīnas, jo kamēr es pa ielu brauot apbraucu stāvošu automašīnu, bērns aiz mašīnas paliek nepieskatiīts. Ja tā ir viena automašīna, tad tie ir nieka 5 m, bet, ja mašīnas sastājušās rindā, tad tas jau kļūst bīstamāk, sevišķi, ja ir izbraucamie ceļi no vārtrūmēm vai izejas no ēkām. Visi šie argumenti liek izvēlēties mierīgākas ielas.
Lielāka problēma ir krustojumi, kuros ir augstas apmales vai arī gājēju šķērsojums un pazeminātā apmale ir novirzīta aiz stūra, aiz līkuma. Tas nozīmē, ka pa šauru ietvi kopā braukt diviem blakām nav iespējams un nav pieklājīgi attiecībā pret gājējiem, bet arī bērnam ne vienmēr ir saprotams, ka jāpagriežas, nevis jāturpina braukt taisni. Un otra problēma ir tā, ka aiz līkuma var atrasties gājēji, citi riteņbraucēji, elektrības skapji, koki un citi negaidīti šķēršļi.
Nenoliedzami, maršututs ir jāizvēlas labākais jau iepriekš, lai būtu iestaigāta “viena taka” uz bērnudārzu, nevis katru reizi cits variants un bērns nesaprot kur šoriez jāgriežas, kas šoreiz jādara. Tas radīs viņā un pavadošajā personā prognozējamību un pārliecību par rīcību.
Taču es nolēmu paeksperimentēt cik Rīga ir piemērota, cik Rīga ir gatava un kā domā par bērniem. Nerunājot nemaz par to, ka bērnudārzā nav velo novietne ne bērnu velosipēdiem, kurus nākas atstāt uz visu dienu un arī ne vecāku velosipēdiem, kuri vēlētos velosipēdu atstāt tikai uz tik ilgu laiku, lai ieietu ēkā un palaistu bērnu uz nodarbībām. Ne jau visi bērni paši brauc uz bērnudārzu, bet ir arī tādi, kurus vecāki ved ar velosipēdu, attiecīgi velo novietnei ir jābūt pie katras pašvaldības bērnudārza un skolas. Pie kam, bērnu velo novietnei jābūt ar jumtu, lai velosipēds lietus laikā nesalīst un saulē neuzkarst tā, ka pēc tam uz tā nevar apsēsties.
Gustava pirmā diena bija sekojoša:
Izbraukšana no mājām Rīgā, Sējas ielā un došanās uz bērnudārzu Svētes ielā. Attālums pa gaisa līniju 2060 metri. Pa šīs dienas izvēlēto maršrutu 3910 metru. Braukšanas laiks bija 29 minūtes un vidējais ātrums 7,9 km/h. Savādi, ka viens no klusākajiem maršrutiem ir pa 50% garāks. Un pavadītais laiks ceļā ar līkumi ir tāds pat kā pieaugušajam ejot normālā gaitā ar kājām.
Lūk arī māršuts kartē:
Foto galerija no pirmās dienas rīta brauciena:
Rīta brauciens beidzās ar skandālu, jo tā gribējās vēl braukt, ka nepavisam nebija vēlme doties iekšā bērnudārzā.
Pēcpusdienas brauciens mājup
Pēcpusdienā caurstaigājamā(!) bērnudārzā no rīta pieslēgtais velosipēds pie margām vēl gaidīja. Un tam blakām jau atradās vēl viens(sāku domāt, ka ritenbraukšana izplatās epidēmijas veidā). Bērnudārzā pie loga bija sastājusies rinda ar mazām galvām un vienu lielāku – audzinātājas, lai vērotu kā notiks braukšana. Par laimi Gustavs neizgāzās un kā uzsēdās tā aizbrauca:-).
Mājupceļam tika izvēlēts daļēji cits ceļš, kurš ir īsāks, bet posmiem bīstamāks dēļ līdzās esošās satiksmes intensitātes, jo sevišķi Graudu ielā, iepretīm Turībai, kur ir augstas apmales, šaura ietve.
Izvēlēta tika vecā Vienības gatves iela, kura ir paralēli Vienības gatvei un atdalīta tikai ar koku rindu, vietām ietvi. Mazāk šķērsojamie krustojumi kā no rīta, taču sliktākas kvalitātes ceļš. Nobrauktais attālums par 1 km īsāks (kopā 313o m), ilgums 25 minūtes(par 4 minūtēm ātrāk) un vidējais ātrums 7,3km/h.
Foto galerija no pirmās dienas vakara brauciena:
Otrā diena, rīta brauciens
Izvēlējos jaunu maršrutu – pāri pār Rīgas – Jelgavas dzelzceļa līniju, Bikstu ielu un tad pa Vienības gatvi.
Distance 4,48 km, 26 minūtes.
Pirmā problēma radās tikt uz dzelzcela uzbēruma, kur ir ierīkotas tikai kāpnes un var redzēt, ka blakus kāpnēm ir iemīta taka ritenbraucējiem. Tātad cilvēki lieto, bet problemātiksi. Arī no “perona” tikt uz sliedēm un atkal augšā uz pretējās puses “peronu” nav tik vienkārši. Tāpat arī nobraukšana no uzbēruma ir par iemitu taciņu. Tālāk sekoja izdangāts smilšu ceļš, kuru sauc par Dīķa ielu un vēlāk Bikstu ielu. Nokļūšana līdz Vienības gatvei daļēji pa ielu, daļēji ietvi, kuras vidū ir stabs. Vienības gatvei posmā līdz Graudu ielai ir ietve ar augstām apmalēm un var redzēt, ka riteņotāji ir iemīļojuši izbraukāt zālāju, lai tiktu uz ietves. Sk. zemāk galerijā.
Foto galerija no 2.dienas brauciena
