Pāris iemesli kādēļ riteņbraucēji neapstājas pie sarkanās gaismas
Publicēts: 24.08.15 | Sadaļa: blogs
Lai atzīmētu simto gadskārtu, kopš izveidoti Latviešu strēlnieku pirmie bataljoni, trīs alpīnisti un četri riteņbraucēji no Latvijas dosies uz Latviešu strēlnieku pāreju Tadžikistānā
Publicēts: 13.07.15 | Sadaļa: blogs
EKSPEDĪCIJA UZ LATVIEŠU STRĒLNIEKU VĀRDĀ NOSAUKTO KALNU PĀREJU:
Septiņu cilvēku sastāvā liela komanda – trīs alpīnisti(Oļegs Siļins, Eduards Skuķis, Vilnis Barons un četri riteņbraucēji(Viesturs Silenieks, Armands Mednieks, Mārti Štrauss, Andris Čuda) laika posmā no 22.jūlijam līdz 15. augustam dosies uz Tadžikistānu, tādejādi atzīmējot simto gadskārtu kopš tika izdota pavēle formēt Latviešu strēlnieku bataljonus. Ekspedīcija notiks Roštkalas, Iškašim un Šahdara reģionā, Vakhan kalnu grēdas apkārtnē. 1983. gadā Latvijas alpīnisti Ulda Alkšņa vadībā bija uzkāpuši kādā Pamira kalnu pārejā un nosaukuši Latviešu strēlnieku vārdā. Abām grupām ir paralēli maršruti – alpīnisti kāps 5520m augstajā Strēlnieku pārejā un vairākās apkārtnē esošās virsotnēs, taču riteņbraucēji turpat netālu, pārsvarā Šahdara apkārtnē. Augstākā vieta, kur plānots braukt ar velosipēdiem ir 4327m augstā Kokbai pāreja. Reģionā, kurš atrodas netālu no Afganistānas un Ķīnas robežas ir vairākas nozīmīgas virsotnes – Kārļa Marksa virsotne 6734m un Fridriha Engelsa virsotne 6507m. Tā kā reģionā, kurā plānots doties nav sakaru iespējas, atskats par notiekošu būs pieejams tikai pēc atgriešanās Latvijā. Izbraukšana no Rīgas 22.jūlijā plkst. 15:40 ar reisu uz Stambulu.
TAJĀ PAT LAIKĀ RĪGĀ:
Lai atzīmētu šo Latvijai svarīgo notikumu, vīru kopa/biedrība „Vilki” un Aizsardzības ministrija/Nacionālie bruņoties spēki ar Rīgas Domes un Latvijas ģenerāļu kluba atbalstu ir nākuši klajā ar iniciatīvu organizēt tautas svētkus š.g. 1.augustā Rīgā, Krastmalā. Pasākuma/koncerta mērķis un mērķauditorija: pasākums būs kā godinājums atvaļinātiem, bijušiem karavīriem, sevišķi starptautisko operāciju veterāniem, kuriem tiks izsūtīti atsevišķi ielūgumi uz pasākumu. Tāpat ir jāpiesaista visu paaudžu sabiedrības pārstāvji, galveno uzsvaru liekot uz skolu jaunatni, jaunsargiem, jauniešiem, jo pasākuma laikā notiks arī NBS rekrutēšanas pasākumi. Svarīgi ir arī tas, ka īpaši uz pasākumu tiks aicinātas arī bojāgājušo karavīru un zemessargu ģimenes, lai godinātu kritušo karavīru piemiņu.
Lai pasākums izdotos, ir plānots piesaistīt Latvijas populārākos māksliniekus, kas spēj uzrunāt plaša diapazona sabiedrības masas. Krastmalā tiktu organizēti militārie paraugdemonstrējumi (līdzīgi kā tas notiek 4.maija parādēs dažādās pilsētās), darbotos lauka virtuve, tiktu demonstrēta visa veida militārā tehnika, ieskaitot arī ārvalstu militāro tehniku un karavīrus.
Svētku diena sāktos ar piemiņas plāksnes atklāšanu pie nama Tērbatas un Elizabetes ielas stūrī, kur atradās Latviešu strēlnieku biedrības dibināšanas orgkomiteja (to organizē Kara muzejs). Laikā no 1200-1400notiek pasākums Vērmanes dārzā, kuru organizē Latvijas Kara muzejs, pēc tam karavīri kārtojas gājiena kolonnās un gājienā no Vērmanes dārza iet līdz Krastmalai, kā tas notika arī simts gadus atpakaļ, kad pirmie jauniesauktie latviešu strēlnieki svinīgi gāja pa Daugavmalu.
Pasākuma laiks Krastmalā: : 2015.gada 1.augusts no plkst.~ 15:00 – 20.00
VĒSTURISKAIS IESKATS:
No Latvijas Nacionālā Vestures muzeja rakstītā:
“Brāļi, kaŗa pienākumi jānes visiem, bet lai stājamies zem karoga no brīva prāta savas dzimtenes labā!”
(no uzsaukuma „Pulcējaties zem latviešu karogiem!”)
Ar šiem vārdiem Krievijas Valsts Domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis uzrunāja latviešu sabiedrību 1915. gada vasarā, kad 1. pasaules karš ar tā neizbēgamo postu un iznīcības draudiem pietuvojās Latvijas teritorijai. Vācu armija no Lietuvas tuvojās Jelgavai, kur vācieši tika apturēti pateicoties galvenokārt zemessargiem – gandrīz tikai no latviešiem saformētajiem Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto darba rotu bataljoniem. Jūlijā vāciešiem izdevās ieņemt Kurzemi, Zemgali, Sēliju un sasniegt Daugavas un Rīgas robežu.
1915. gada 1. augustā Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis Mihails Aleksejevs izdeva pavēli formēt bataljonus. Brīvprātīgo pieņemšana Rīgā sākās 12. augustā, drīz tika atvērti pieņemšanas punkti arī citur. Pieteikties aicināja vīriešus vecumā no 17 līdz 35 gadiem. 1915. gadā brīvprātīgi pieteicās 6292 cilvēki, no tiem tika izveidoti 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8. Valmieras un rezerves bataljoni. Lai gan, sākot ar 1916. gadu, strēlnieku bataljonus papildināja mobilizētie un no citām armijas daļām pārnākušie latviešu tautības karavīri, brīvprātīgi pieteikušos skaits pārsniedza 8000 cilvēku. 1916. gada 3. novembrī bataljonus pārformēja par pulkiem.
Latviešu strēlnieku bataljoni savās pirmajās cīņās devās jau 1915. gada oktobrī, lai apturētu vācu uzbrukumu pie Rīgas. 1916. gada vasarā un rudenī strēlnieki cīnījās tā dēvētajā Nāves salā, 1917. gada janvārī Tīreļpurvā pie Ložmetējkalna notika tā sauktā Jelgavas operācija jeb Ziemassvētku kaujas, kur strēlnieki zaudēja trešo daļu savu biedru, 1917. gada rudenī turējās pret vācu pārspēku kaujās pie Mazās Juglas – tās ir tikai lielākās strēlnieku izcīnītās kaujas.
Par nopelniem un varonību kaujas laukā liels skaits latviešu strēlnieku saņēma Krievijas militāros apbalvojumus – Jura krustus un Jura medaļas.
PAR LATVIEŠU STRĒLNIEKU VĀRDĀ DĒVĒTO KALNU PĀREJU:
MŪSU ATBALSTĪTĀJI UN PATEICĪBU PELNĪJUŠIE:
“Līmenī”
“BBārs”
“Latvijas Riteņbraucēju apvienība”
“Raugs” un īpaši bučas Gundegai Kalendrai
īpaši vēstniekam Igoram Apokinam
Rano Sabirova par uzņemšanu
Shams Kahor par izaplīdzēšanu un viesmīlību
Inspektors Fakts
Publicēts: 13.03.15 | Sadaļa: blogs
Daudzkārt ceļojot, ejot pārgājienos, braucot ar divriteni vai ar laivām esmu pamanījis daudz dažādus pāri nodarījumus Latvijas dabai. Taču ne vienmēr ir ērta iespēja apstāties, precīzi identificēt vietu un par to vēlāk paziņot attiecīgām iestādēm. Tā arī gadījās kādu reizi laivojot pa Dubnas upi, kad nelielā posmā bija vairāki nelegālie tīkli. Un tīkli bija ne tikai upē, bet arī ezeros. Tā kā ezerā nav precīzi aprakstāmu orientieru, lai varētu aizbraucot mājās uzrakstīt skaidri saprotamu, konkrētu aprakstu par pārkāpuma vietu, tad šādos gadījumos sāku izmantot GPS iekārtu, foto aparātu un tad visus šos datus mājās pārrodoties(dažkārt pēc vairākām dienām) pārrakstīju datorā, pievienoju bildes un sūtīju par šo faktu uz Valsts Vides dienestu vai konkrēto reģionālo vides pārvaldi. Un secinājums bija tāds, ka tas ir ļoti neērti(fotoaparāts un GPS laivā, jāsaiņo ārā no ūdensnoturīga maisa, jāpieraksta komentārs utml. ), jo pārkāpumu daudz, tad jāatceras vai pēc fotogrāfijas laika jācenšas identificēt, kura bilde ir kurām koordinātēm utt. Pie kam pagājušas jau vairākas dienas un, iespējams, tīkli jau izvilkti vai slēptas pēdas.
Ir gadījies staigājot pa mežu uziet kravas ar izgāztiem atkritumiem vai naftas plankumiem uz ūdens utt., un ne vienmēr var precīzi raksturot šī piesārņojuma fakta atrašanās vietu.
Jāsaprot arī vides inspektori, kuriem ir zemas algas, nav nauda degvielai un daudzkārt saņemot nepietiekamu informāciju par pārkāpumu(piemēram tīkls ezera vidū) nemaz nav lietderīgi braukt meklēt pārkāpumu, jo varbūtība to atrast ir niecīga. Visa šī rezultātā nācu pie atziņas, ka vienmēr ir līdzi telefons ar kura palīdzību šo visu var ātri fiksēt. Tādēļ ķēros pie domas, ka ir jāizveido aplikācija telefonam ar kuras palīdzību varētu konstatēt pārkāpuma faktu – attēlu ar pārkāpumu, GPS koordinātes, datumu, laiku un nemaz nevilcinoties uzrakstīt komentāru pāris teikumos, lai cilvēks, kurš šo lasīs varētu saprast lietas būtību. Tā arī radās Inspektors Fakts.
Izmantojot šo aplikāciju, dati tiek nosūtīti Valsts Vides dienestam kā e-pasts. Arī pats vari saņemt kopiju savā epastā, lai pašam paliktu atskaite, gan saite uz karti ar atrašanās vietu. Par pārkāpumu vari paziņot saviem draugiem un sekotājiem sociālajos tīklos Facebook un Twitter, lai tādejādi mudinātu arī pārējos Latvijas iedzīvotājus rūpēties par mūsu zemi.
Šobrīd tikai Iphone lietotājiem, bet plānoju arī Android versijā un papildus izveidot pārskata karti, kurā visus reģistrētos pārkāpumus varētu redzēt gan sabiedrība, gan mediji, gan teritorijas īpašnieki(nereti meža īpašnieks nemaz nav informēts, ka kāds viņa mežā izgāzis atkritumus), gan vides speciālisti
Es domāju, ka mēs esam pelnījuši, ka Latvija ir tīrākā valsts pasaulē!
Tā kā šī ir mana pirmā aplikācija, tad jau nopublicējot pamanīju kļūdas un gan jau, ka darba
gaitā būs vēl kādas. Tā, ka droši aicinu ziņot par nepilnībām, kļūdām, vēlmēm.
Jauns izaicinājums sev – televīzijas raidījums “Būtu zinājis”
Publicēts: 30.01.15 | Sadaļa: blogs, video
Tā nu sanāca, ka mani aicināja nākt talkā veidot raidījumu telvīzijā par vidi. Ar Latvijas Vides aizsardzības fonda gadību un TV 24 Rīga iesaisti reizi nedēļā būs raidījums, kurā vēlme ir parādīt, pastāstīt, likt aizdomāties par to, kas katram pašam būtu jādara, lai Latvija kļūtu par zaļāko valsti pasaulē. Seko līdzi Rīga TV24 YouTube kanālā ierakstiem vai 3 reizes nedēļā televīzora ekrānā. Raidījuma kaceklis zemāk:
Kāda ir lauku nozīme neatkarīgas Latvijas nodrošināšanā
Publicēts: 29.12.14 | Sadaļa: blogs
No vārdnīcas: Neatkarīgs – Tāds, kas neatrodas kāda varā, pakļautībā; tāds, kas nav atkarīgs no kā; brīvs, patstāvīgs
Manā izpratnē Latvju tauta un visas politiskās varas, kuras valdījušas nav līdz galam vienojušās un vienādi sapratušas vārdu NEATKARĪBA. Tieši tādēļ es raksta sākumā uzrakstīju precīzu vārdnīcas skaidrojumu. Ja ar šādu viedokli paskatās uz Latviju, tās nozarēm un jomām, tad skaidri var redzēt, kādā virzienā jāstrādā. Un tas ir – panākt to, ka viss ir pašiem un neesam atkarīgi no citiem. Ja nav pašiem, tad jātiecās, lai būtu pašiem. Tādēļ ir zinātnieki, spējīgi uzņēmēji, mākslinieki un ierēdņi, kas zina kā katra jomā to var panākt, tikai nav spējuši vienoties iepriekš par to ka tādā virzienā jāiet. Tā mēs varam paskatīties jebkurā nozarē. Taču tā kā nozaru vadība savā starpā nesarunājas, tad arī nespēj vienoties par kopīgo redzējumu. Varu minēt vienu piemēru kā sajūdzas daudzas tautsaimniecības jomas:
Mēs esam maza tauta, tādēļ jābūt īpaši efektīvai aizsardzībai. Ja liels ar spēku, tad mums jābūt ar prātu un arī ātrākiem, respektīvi, labākiem. Ja paskatāmies jauniesaucoamo kvalitāti, tad tie ar katru gadu kļūst tizlāki, resnāki, slimāki. Savukārt, tas ir cēlonis no nepareizās izglītības un izglītošanas politikas. Labāk, lai katrs iedzīvotājs ir fiziski aktīvs, veselīgs un karotspējīgs, nekā pāris tūkstošu profesionālā armija ar ieročiem, kas atrodas noliktavā. Ikviens Latvijas iedzīvotājs ir spejīgs aizsargāt sevi un aizsargās savus tuvākos. Tas nozīmē, ka ir apstākļi, kuros ikviens var būt karotājs. Taču valsts mērogā tā netiek domāts. Ne civilās aizsardzības līmenī, ne valsts aizsardzības līmenī, ne personīgā. Cilvēkiem nav izpratnes, nav zināšanas, bet ir vēlme. Un tas jau ir daudz! Valsts un valsts uzņēmumi ir miljoniem Latus un Eiro iegāzuši sporta veidos, kuros visdrīzāk nekad Latvija neiegūs medaļas, bet radījusi profesionālus sportisus ar sabeigtu veselību, kurus pēc tam par valsts naudu uztur. Tam nav nekāds sakars ar nācijas veselību un to apstiprina sabiedrības veselības pētījumi par bērnu aptaukošanos. Tātad, par lielu naudu tiek būvētas sporta zāles, kuras vēlāk ir jāuztur, jāapsilda, jākopj, jāmaksā algas personālam, lai “siltumnīcas” apstākļos audzētu resnus bērnus, kuri nav spējīgi aizstāvēt dzimteni. Tātad milzu nauda iztērēta fizisko aktvitāšu nodrošināšanai, bet rezultātā ir speķainie, kuri baidās no aukstuma. Un baidās arī no lietus, ērcēm, odiem un čūskām. Tie ir cilvēki, kam bail ieiet mežā, kas nespēj tajā orientēties. Tādi nav dzimtenes aizstāvji un neatkarības nodrošinātāji. Cilvēks, kam bail iet mežā nesaprot dabu. Tam ir grūti būt zaļi domājošam, jeb dzīvot saskaņā ar dabu. Ir nelietderīgi mācīt skolā dabasmācību, bioloģiju, ja bērns to visu, ko viņam stāsta ir redzējis tikai bildēs, jo skola un vecāki neved bērnu dabā. Ar lauku bērniem ir daudz labāka situācija, bet pusei Latvijas iedzīvotāju ir grūti mācīt mīlēt savu zemi, ja viņi to pat nav redzējuši. Brīvdienas vairumam pilsētnieku nozīmē aizbraukt apskatīties citu pilsētu. Latviešu cilvēkiem vēl ir saglabājušās lauku mājas vai radi laukos, bet krieviem tādu nav, jo vēsturiski zemes laukos pieder vai mantotas pārsvarā latviešu cilvēkiem. Tādēļ nevar būt runa par dzimtenes mīlestību, bet labākajā gadījumā tikai par Rīgas mīlestību. Un to arī krievu cilvēki dara, to apliecina vēlēšanu rezultāti. Taču jāsaprot, ka iedzīvotāju skaits laukos strauji samazinās un pie tā ir vainīga līdzšinējā lauksaimniecības politika. Respektīvi, līdzšinējā politikā – zeme tiek uzskatīta kā rūpnīca, nevis kā mājas. Kas ir mājas? Tā ir vieta, kur katrs dodas atpūsties pēc darba, kur ir katram pašam radīta sava idille, sava mazā paradīze, kuru mīl, aprūpē un aizsargā. Manis teikto apstiprina lauksaimniecības politika, kur atbalsts daudzus gadus ticis lielajiem lauksaimniekiem. Es neesmu pret to, ka cilvēki ar savu darbu spējuši sapirkt vai iznomāt lielus zemes gabalus, jo tādi apstākļi tika veicināti. Es par ko citu – par valsts attīstību kopsakarībās.
2003.gadā Latvijā bija 133 tūkstoši zemnieku saimniecību, bet 2013.gadā vairs tikai 83 tūkstoši, kas nozīmē, ka desmit gadu laikā ir likvidētas 50 tūkstošu saimniecību. Šobrīd Latvijā ir 3775400 hektāru lauksaimniecības zemes(ganības, ilggadīgie stādījumi, izmantotā lauksaimniecības zeme)(CSP dati) un, ja visu šo zemi sadala uz lielajiem zemniekiem, kuriem katram būtu 1000 hektāru lauksaimniecības zemes, tad Latvijā kopā būtu 3755 zemnieku saimniecību. Tā kā zemniekiem pieder arī meži un citas zemes, tad es, nerēķinot pilsētas, apdzīvotas vietas un ezerus sadalīju Latvijas teritoriju 64589 kvadrātkilometru uz 3755 zemniekiem proporcionāli un sanāk, ka vienai saimniecībai būtu vidēji 17000 hektāru, jeb 17 kvadrātkilometru zemes. Respektīvi, katrai zemnieku saimniecībai līdz tuvākajam kaimiņam būtu vidēji 4 km. Ja uz Latvijas laukiem paskatās ar šādu skatu, tad kāda var būt runa par cilvēku palikšanu laukos? Ko viņiem tur darīt? Jo lielāka saimniecība, jo proporcionāli mazāk vajadzīgi darbinieki. Respektīvi, uz 3755 zemnieku(fermeru) ģimenēm, kur katrā būtu vidēji 2 bērni(pēc DNB barometra datiem Latvijā vidēji ir 1,34 bērni), tad uz visiem Latvijas zemniekiem būtu nepieciešamas tikai 9 skolas, kuras būtu tik lielas kā Rīgas 49. vidusskola(800 bērnu). Tas vien parāda to, ka ar šādu lielo, rūpniecisko zemnieku veicināšanas politiku Latvijas lauki izmirs. Vai par valsts naudu jābūvē ceļš vienam zemniekam vismaz 4 kilometru garumā, kurš gandrīz viens pats pa to brauc ar saviem traktoriem? Tas pēc būtības ir privāts ceļš uz privātmāju. Vai ir racionāli tādos laukos uzturēt slimnīcu, pastu, policiju, veikalu, kultūras namu, aptieku? Lūk tas ir arī viens no galvenajiem iemesliem kādēļ Latvijas lauki iznīkst. Pie kam, lielražotāji, lai spētu apkopt milzīgās platības ir spiesti lietot ķimikālijas, jeb citiem vārdiem – ražot un barot visus pārējos ar kaitīgu pārtiku. Tātad jau tā tizlajai, resnajai sabiedrībai dot neveselīgu uzturu, kas vēl vairāk rada slimos, kuri par valsts naudu jāārstē. Tādejādi tie vairāk slimojot mazāk velta laiku darbam un mazāk ražīgi. Labā ziņa ir tā, ka cilvēki arvien vairāk sāk pievērst uzmanību tam, ko ēd un vairāk domāt par savu veselību, taču sliktā ziņa tā ir lauksaimniekiem, jo lauksaimniekus jau sāk uzskatīt par pilsētnieku indētājiem. Tas jau tā nenovīdīgo sabiedrību pretnostatī. Un tādos apstākļos vēl simtiem tūkstošiem pilsētas cilvēku klausīties kā lielzemnieki pieprasa papildus atbalstu savām saimniecībām vēl vairāk kurina naidu. Tieši tādēļ liela daļa pilsētnieku sāk pa tiešo iegādāties preces no mazajiem zemniekiem, zvejniekiem un mājražotājiem. Gandrīz katrā darbavietā ir cilvēki, kas piegādā lauku labumus un pat daļa tirgo bez čekiem. Taču pilsētnieki ar prieku atbalsta šādus cilvēkus, jo prieks, ka esi palīdzējis lauku vīram vai kundzei, kura sastrādātām rokām atvedusi pašas kūpinātu zivi, dilles vai sieru. Un prieks par to, ka tie cilvēki nečīkst un neprasa pabalstus, bet cīnās. Prieks par to, ka vari nopirkt vietējo un svaigu, garšīgu un veselīgu. Pieprasījums šādām lietām pieaug. Es varbūt šķietami saliku vairākas tēmas kopā, bet vēlos parādīt, ka viss ir cieši saistīts.
Kāds risinājums? Maksimāli atbalstīt tos, kuri rada pēc iespējas vairāk oriģinālas, veselīgas preces ar lielu pievienoto vērtību. Tie ir lauku cilvēki ar visdažādākajiem lauku rūpaliem, sevišķi bioloģiskie lauku saimnieki. Latvija var izcelties ar veselīgāko un zaļāko nāciju, nevis ar to, ko dara lielzemnieki Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Baltkrievijā, Vācijā, Francijā, Kanādā un visā pārējā pasaulē, kur ir miljoniem konkurentu – tādas pat preces radītāji kā Latvijas lielsaimnieki. Kurā vēl nozarē ir tik daudz konkurentu un vēl brīnās, ka grūti iet? Ja būsi oriģināls, tad nevajadzēs nākotnē tik daudz subsīdijas. Veselīgais ir pašpietiekams – slimais ir jāuztur. Tā ir Latvijas izvēle. Mums ir pašiem jābūt pašpietiekamiem zaļā, veselīgā un vietējā pārtikā, kuras sarūpēšanā vajag darbarokas – lauku cilvēkus lauku mājās. Mans sapnis ir smaidīgi un gudri lauku iedzīvotāji, kur katrs ir unikāla personība un spēj mūs pārējos apgādāt ar veselīgu pārtiku, kura ir ekskluzīva un pieprasīta prece ārvalstniekiem, zinot, ka Latvija ir zaļākā valsts pasaulē. Tie ir dzimteni mīloši un aizstāvēt griboši pilsētu iedzīvotāji, jo viņiem laucinieks ir nevis subsidēts indētājs, bet gan veselīgas barības piegādātājs, kurš spējis saglabāt lauku ainavas skaistumu, kultūru un vēsturi, ir pašpietiekams sadzīvē. Tie ir apstākļi, kad pilsētnieki raujas uz laukiem palīgos, lai būtu kopā ar šiem sirsnīgajiem lauciniekiem, kopā iet mežā, braukt ar laivām, makšķerēt un mācīties dzīvot harmonijā ar vidi un saprot Latvijas vērtību. Tie ir pilsētnieki, kuri saprot, ka viņiem ir jābūt stipriem, jo viņiem ir dzimetene, kura ir skaista, dārga un ir vēlme to aizstāvēt. Daudzi šo lasot sāks pārmest zaļo un zemnieku kopā esamību vienā partijā. Bet, kas tad ir bioloģiskais lauksaimnieks? Tas ir zaļais zemnieks! Un, lai pēc iespējas vairāk tādu būtu, ir ar zaļo domāšanu jāizglīto zemnieki.
