Publicēts: 13.10.14 | Sadaļa: blogs
Vērojot beidzamo laiku partijas “Vienotība” procesus sagribējās paanalizēt un censties noprognozēt, kas varētu notikt tālāk.
Pirmkārt, ja atskatās nesenākā pagātnē, kad “Vienotība” tika dibināta 2011.gadā, tad pamatā tā bija no “Jaunā laika” darbības neapmierināto biedru kopa sadarbībā ar TB/LNNK aizgājušo biedru formējumu, kas 2008.gadā tika formējusies partijā “Pilsoniskā savienība” un no ar Tautas partiju neapmierināto biedru ar 2008.gadā veidoto partejisko nosaukumu “Sabiedrība citai politikai” kopā sanākšana ar to pašu “Jauno laiku”. Tas pats par sevi liecina, ka problēma netika izbeigta, bet iekapsulēta neapmierinātība vienotā politiskajā spēkā ar nosaukumu “Vienotība”. Vienotības vadība tika pamatā veidota no Jaunā laika cilvēkiem, atskaitot Jaunā laika dibinātāju Einaru Repši. Tādejādi partijas ideoloģija un vadmotīvs pats Repše aizgāja no paša radītās partijas.
Repšes līdzgaitniekam un kolēģim Latvijas Bankā Valdim Dombrovskim kļūstot par ministru prezidentu, Vienotība atkal uzplauka, ieņemot valstī gan otrās, gan trešās augstākās amatpersonas amatus, tika nodemonstrēta varas vertikāle. Tika iegūta vara ministrijās, valsts pārvaldes strukturās un uzņēmumu valdēs. Taču laikam ejot, pašas Vienotības sludinātie politiskie lozungi, par lēmumu pieņemšanas caurspīdīgumu, par korupcijas izskaušanu, par iepirkumu tīrību, par savējo nelikšanu amatos, par tiesiskumu sāka nonākt otrā plāna, jo paši savus uzsādījumus parkāpa. Arvien lielāka drošības struktūru un kontrolējošo iestāžu pakļautība kļuva par pārlieku interesantu instrumentu, kuru sāka izmantot pret pašiem partijas biedriem un partijas vadošo cilvēku interešu pretiniekiem. Tādejādi paši sāka apkaut savējos. Gan stāsts par Edgaru Jaunupu un VID, gan Zaķi un VID u.c. Mazāk publiski notikumi. Tas arī mudināja vairākus biedrus un to sagādātus atbalstītājus novērsties no Vienotības.
Par laimi Vienotības politikai, bet par nelami Latvijai uznaca krīze un kā politisks uzstādījums kļuva krīzes pārvarēšana, kas kļuva par pamatu partijas politikai, uzstādījumiem un mērķim. Lēnām sasniedzot un pārkāpjot pāri šim mērķim(krīzes publiskajai pārvarēšanai, kaut pēc valsts budžeta izpildes raugoties tā vēl turpinās) bija jāuzstāda jauns mērķis- Eiro ieviešana. Nenoliedzami, tas deva papildus iespēju mobilizēties arī partijas biedriem. 2014. gadam iestajoties mērķis tika sasniegts, bet ko tālāk?
Tajā pat laikā, sāka norietēt Reformu partija un daļa tās cilvēku, kam ir savs un vairākos jautājumos atšķirīgs viedoklis, mājas atrada Vienotībā, tādejādi kļūstot par kārtējo interesentu pulciņu zem vienotā lietussarga. Tie bija(ir) cilvēki, kuri pie varas nāca ar ļaunumu sirdī – reformēt, likvidēt, iznīcināt oligarhus, bet bez redzējuma par to ko formēt un radīt. Tādēļ arī ar ļaunu nākušiem reitingi strauji kritās un nācās pašiem sevi izformēt, atstājot juridiski tukšu partiju tikai ar vienu pašu partijas vadītāju, kas nepieciešams, lai formāli saņemtu valsts finansējumu, tādejādi parādot “godīgu attieksmi pret valsts līdzekļu taupīšanu”. Kas ar ļaunu nāk, tas nevar ilgi pastāvēt un to ar ļaunu arī izvada.
Pirms 12. Saeimas vēlēšanām bija novērojams, ka aizejot Dombrovskim uz Eiropu, partijas politiku vairs nebija uz kā balstīt. Pašu rindas bija tā izkautas, ka premjeru nācās meklēt ārpusē. Katrs Vienotības ministrs, kas pārstāvēja gan Vienotību, cits jau likvidēšanai nolemto Reformu partiju Vienotības sastāvā stradāja nevis, lai realizētu partijas programmu, mērķus un uzstādījumus, bet vienkārši pēc inerces un savas izjūtas pildīja amata uzlikto pienākumu. Un tas arī saprotami, jo pat partijas mājas lapā līdz šim brīdim nav atrodama partijas programma(partijai, kuras pārstāvji ir ievēlēti Eiropas Parlamentā, ir komisārs, arī ir parlamenta priekšsēdētājs un valdības vadītājs). Var jau teikt, ka programmu tāpat neviens nelasa, bet ne jau stāsts programmā kā tādā, bet drīzāk partijas programmas veidošanas procesā – tas ir brīdis, kad nāk kopā partijas biedri un diskutē, strīdās, pārliecina un pārliecinās par kopīgiem mērķiem. Ja partijai nav nekā kopīga, kas cilvēkus spēj vienot, tad tas ir kopā ejamais ceļš, jeb programma. Ja tādas nav, tad šos cilvēkus nekas nevieno kā tikai partijas nosaukums un vēlme noturēties amatā arī pēc kārtējām vēlēšanām.
Ja katram sev japajautā – lūdzu paskaidro, par ko iestājas Vienotība? Es domāju, ka grūti atbildēt, jo visus agrāk skaļi deklarētos saukļus par atklātību ir aizēnojuši kaut nesenaie stāsti par Lato Lapsas avīzes slepšanu, notikumi, jeb izrēķināšanās ar Vienotībai nepaklausīgo KNAB priekšnieku, balsu pirkšanas skandāls u.c., kas nonāk pilnīgā pretrunā ar galvenajiem Vienotības lozungiem.
Paši partijas biedri nosodīja partijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, izstrīpojot sarakstā, liekot tai saprats, ka ir nevēlama, ka iepriekš vērā neņemtie partijas biedri var noteikt kā būs turpmāk.
Uzreiz pēc vēlēšanām partijai neformāli tika mainīta vadība- sarunas veda ne vairs Āboltiņa, kuru bija iemesls sākt nerespektēt un ne vairs Dzintars Zaķis, ne Straujuma, ne Dombrovskis, bet gan Kārlis Šadurskis un Ilze Vinķele no Pilsoniskās savienības spārna. Tas skaidri parādīja, ka bijušā Jaunā laika klans Vienotībā ir zaudējis ietekmi un tā pargājusi pie Pilsoniskās savienības biedriem, kuri bija tie, kas ziņoja par partijas biedra Zaķa iespējamo balsu pirkšanu. Bet kļūst neskaidrs vai Jaunā Laika vecbiedri ar to samierināsies vai centīsies atgūt varu? Neskatoties uz to, kurš centīsies noturēties pie varas būs karš. Pilnīgi neapskaužamā situācijā tagad ir Dzintars, jo, ja viņu atzīs par vainīgu, tad draud cietums, bet, ja neatzīs par vainīgu, tad sāksies sarunas, ka tā kā Drošības policija ir pakļauta Iekšlietu ministram, kas, savukārt, ir Vienotības biedrs, tad tauta teiks, ka skaidrs, kādēļ neatzina par vainīgu – savējie slēpj. Otrs variants ir pavisam draudošs, jo Zaķi vairs nevarēs “atmazgāt” tāpat kā Drošības policiju, Iekšlietu ministru un Vienotību kopumā. No Vienotības “tīrības”, tiesiskuma, lēmumu pieņemšanas caurspīdīguma un demokrātiskas valsts tēla, vēlētāju ticības atgūšanas viedokļa ir svarīgāk “ziedot” zaķi. Neapskaužama situācija- tiesiskā un godīgā ceļā uzvarēs viens cilvēks vai valsts tēls un partija.
Un tad rodas jautājums – kas šos cilvēkus, kas pulcējas partijā ar nosaukumu Vienotība vieno?
Harizmātisks vai ietekmīgs partijas līderis kāds sakotnēji bija Repše, vēlāk valdonīgā Āboltiņa vai tautas mīlēts un biedru komandēts premjers Dombrovskis? Vai šos cilvēkus vieno kādi īstermiņa mērķi kā krīzes pārvarēšana vai Eiro ieviešana, kas formāli jau izdarīts. Bet varbūt kopīgi ilgtermiņa mērķi, jeb ideāli – tiesiskums, cīņa pret korupciju, kurus paši ir pieradījuši ar pretējo rīcību.
Tā vien izskatās, ka vieno tikai un vienīgi inerce. Bet cik ilgi tā būs? Līdz kongresam? Līdz prezidentūras beigām? Līdz pašvaldību vēlēšanām? Bet vai izvilks līdz nākamās Saeimas vēlešanām?
Bet skumt nevajag, jo, ja misija ir izpildīta, tad jāpriecājas, ka mērķi sasniegti. Ja mērķi nav sasniegti, tad žēl cilvēkus, kas tērēja laiku un ir vīlušies. Bet jāsaprot, ka ar varu un naudu ilgi kopā nenoturēs. Cilvēkiem, kas iet politikā vismaz sākotnēji ir ideāli un tie ir lielāki ideālisti par tiem, kas netic labākai nākotnei nemaz.
