Lētāk, ka mīļākā ir kā zelta gabals nekā tad, ja viņai galvā zelts

Kas notiks, ja Zaļo un Zemnieku savienība, Visu Latvijai un Vienotība parakstīs vienošanos par nesadarbošanos ar Saskaņas centru un Gods kalpot Rīgai Rīgas pašvaldībā?

Publicēts: 10.01.17 | Sadaļa: blogs

IMG_4432

Pēc tam, kad medijos biju pateicis, ka būtu gatavs sadarboties Rīgas pašvaldībā ar ikvienas partijas pārstāvjiem, tad Zemnieku savienībā sākās liela jezga, ka Silenieks nav atbalstāms par potenciālo mēra kandidātu un pēc tam Saeimas koalīcijā sākās ņemšanās par to, ka ātri jānoslēdz 3 partiju vienošanās, par nesadarbošanos Rīgas Domē ar Saskaņas centru un Gods kalpot Rīgai.

Pēc savas būtības vārds „nesadarboties” nav vērsts uz attīstību, uz risinājumu meklēšanu, jo sadarbošanās nozīmē kompromisa un abām pusēm pieņemama risinājuma meklēšana. Sadarbošanās ir ne tikai apsūdzētajam ar varas iestādēm, bet arī pacienta sadarbošanās ar ārstu, vienošanās par draudzēšanos un kaut vai nodomu protokola parakstīšana, kas ir bez konkrētas apņemšanās par rīcību, bet par labiem nodomiem. Pilnīgi jebkuras komunikāciju formas, uz kurām ir sniegta atbilde ir sadarbošanās. Vairāk »

Pārdomas par Vienotības likteni

Publicēts: 13.10.14 | Sadaļa: blogs

Vienotiba logo

Vērojot beidzamo laiku partijas “Vienotība” procesus sagribējās paanalizēt un censties noprognozēt, kas varētu notikt tālāk.

Pirmkārt, ja atskatās nesenākā pagātnē, kad “Vienotība” tika dibināta 2011.gadā, tad pamatā tā bija no “Jaunā laika” darbības neapmierināto biedru kopa sadarbībā ar TB/LNNK aizgājušo biedru formējumu, kas 2008.gadā tika formējusies partijā “Pilsoniskā savienība” un no ar Tautas partiju neapmierināto biedru ar 2008.gadā veidoto partejisko nosaukumu “Sabiedrība citai politikai” kopā sanākšana ar to pašu “Jauno laiku”. Tas pats par sevi liecina, ka problēma netika izbeigta, bet iekapsulēta neapmierinātība vienotā politiskajā spēkā ar nosaukumu “Vienotība”. Vienotības vadība tika pamatā veidota no Jaunā laika cilvēkiem, atskaitot Jaunā laika dibinātāju Einaru Repši. Tādejādi partijas ideoloģija un vadmotīvs pats Repše aizgāja no paša radītās partijas.

Repšes līdzgaitniekam un kolēģim Latvijas Bankā Valdim Dombrovskim kļūstot par ministru prezidentu, Vienotība atkal uzplauka, ieņemot valstī gan otrās, gan trešās augstākās amatpersonas amatus, tika nodemonstrēta varas vertikāle. Tika iegūta vara ministrijās, valsts pārvaldes strukturās un uzņēmumu valdēs. Taču laikam ejot, pašas Vienotības sludinātie politiskie lozungi, par lēmumu pieņemšanas caurspīdīgumu, par korupcijas izskaušanu, par iepirkumu tīrību, par savējo nelikšanu amatos, par tiesiskumu sāka nonākt otrā plāna, jo paši savus uzsādījumus parkāpa. Arvien lielāka drošības struktūru un kontrolējošo iestāžu pakļautība kļuva par pārlieku interesantu instrumentu, kuru sāka izmantot pret pašiem partijas biedriem un partijas vadošo cilvēku interešu pretiniekiem. Tādejādi paši sāka apkaut savējos. Gan stāsts par Edgaru Jaunupu un VID, gan Zaķi un VID u.c. Mazāk publiski notikumi. Tas arī mudināja vairākus biedrus un to sagādātus atbalstītājus novērsties no Vienotības.

Par laimi Vienotības politikai, bet par nelami Latvijai uznaca krīze un kā politisks uzstādījums kļuva krīzes pārvarēšana, kas kļuva par pamatu partijas politikai, uzstādījumiem un mērķim. Lēnām sasniedzot un pārkāpjot pāri šim mērķim(krīzes publiskajai pārvarēšanai, kaut pēc valsts budžeta izpildes raugoties tā vēl turpinās) bija jāuzstāda jauns mērķis- Eiro ieviešana. Nenoliedzami, tas deva papildus iespēju mobilizēties arī partijas biedriem. 2014. gadam iestajoties mērķis tika sasniegts, bet ko tālāk?
Tajā pat laikā, sāka norietēt Reformu partija un daļa tās cilvēku, kam ir savs un vairākos jautājumos atšķirīgs viedoklis, mājas atrada Vienotībā, tādejādi kļūstot par kārtējo interesentu pulciņu zem vienotā lietussarga. Tie bija(ir) cilvēki, kuri pie varas nāca ar ļaunumu sirdī – reformēt, likvidēt, iznīcināt oligarhus, bet bez redzējuma par to ko formēt un radīt. Tādēļ arī ar ļaunu nākušiem reitingi strauji kritās un nācās pašiem sevi izformēt, atstājot juridiski tukšu partiju tikai ar vienu pašu partijas vadītāju, kas nepieciešams, lai formāli saņemtu valsts finansējumu, tādejādi parādot “godīgu attieksmi pret valsts līdzekļu taupīšanu”. Kas ar ļaunu nāk, tas nevar ilgi pastāvēt un to ar ļaunu arī izvada.

Pirms 12. Saeimas vēlēšanām bija novērojams, ka aizejot Dombrovskim uz Eiropu, partijas politiku vairs nebija uz kā balstīt. Pašu rindas bija tā izkautas, ka premjeru nācās meklēt ārpusē. Katrs Vienotības ministrs, kas pārstāvēja gan Vienotību, cits jau likvidēšanai nolemto Reformu partiju Vienotības sastāvā stradāja nevis, lai realizētu partijas programmu, mērķus un uzstādījumus, bet vienkārši pēc inerces un savas izjūtas pildīja amata uzlikto pienākumu. Un tas arī saprotami, jo pat partijas mājas lapā līdz šim brīdim nav atrodama partijas programma(partijai, kuras pārstāvji ir ievēlēti Eiropas Parlamentā, ir komisārs, arī ir parlamenta priekšsēdētājs un valdības vadītājs). Var jau teikt, ka programmu tāpat neviens nelasa, bet ne jau stāsts programmā kā tādā, bet drīzāk partijas programmas veidošanas procesā – tas ir brīdis, kad nāk kopā partijas biedri un diskutē, strīdās, pārliecina un pārliecinās par kopīgiem mērķiem. Ja partijai nav nekā kopīga, kas cilvēkus spēj vienot, tad tas ir kopā ejamais ceļš, jeb programma. Ja tādas nav, tad šos cilvēkus nekas nevieno kā tikai partijas nosaukums un vēlme noturēties amatā arī pēc kārtējām vēlēšanām.
Ja katram sev japajautā – lūdzu paskaidro, par ko iestājas Vienotība? Es domāju, ka grūti atbildēt, jo visus agrāk skaļi deklarētos saukļus par atklātību ir aizēnojuši kaut nesenaie stāsti par Lato Lapsas avīzes slepšanu, notikumi, jeb izrēķināšanās ar Vienotībai nepaklausīgo KNAB priekšnieku, balsu pirkšanas skandāls u.c., kas nonāk pilnīgā pretrunā ar galvenajiem Vienotības lozungiem.

Paši partijas biedri nosodīja partijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, izstrīpojot sarakstā, liekot tai saprats, ka ir nevēlama, ka iepriekš vērā neņemtie partijas biedri var noteikt kā būs turpmāk.

Uzreiz pēc vēlēšanām partijai neformāli tika mainīta vadība- sarunas veda ne vairs Āboltiņa, kuru bija iemesls sākt nerespektēt un ne vairs Dzintars Zaķis, ne Straujuma, ne Dombrovskis, bet gan Kārlis Šadurskis un Ilze Vinķele no Pilsoniskās savienības spārna. Tas skaidri parādīja, ka bijušā Jaunā laika klans Vienotībā ir zaudējis ietekmi un tā pargājusi pie Pilsoniskās savienības biedriem, kuri bija tie, kas ziņoja par partijas biedra Zaķa iespējamo balsu pirkšanu. Bet kļūst neskaidrs vai Jaunā Laika vecbiedri ar to samierināsies vai centīsies atgūt varu? Neskatoties uz to, kurš centīsies noturēties pie varas būs karš. Pilnīgi neapskaužamā situācijā tagad ir Dzintars, jo, ja viņu atzīs par vainīgu, tad draud cietums, bet, ja neatzīs par vainīgu, tad sāksies sarunas, ka tā kā Drošības policija ir pakļauta Iekšlietu ministram, kas, savukārt, ir Vienotības biedrs, tad tauta teiks, ka skaidrs, kādēļ neatzina par vainīgu – savējie slēpj. Otrs variants ir pavisam draudošs, jo Zaķi vairs nevarēs “atmazgāt” tāpat kā Drošības policiju, Iekšlietu ministru un Vienotību kopumā. No Vienotības “tīrības”, tiesiskuma, lēmumu pieņemšanas caurspīdīguma un demokrātiskas valsts tēla, vēlētāju ticības atgūšanas viedokļa ir svarīgāk “ziedot” zaķi. Neapskaužama situācija- tiesiskā un godīgā ceļā uzvarēs viens cilvēks vai valsts tēls un partija.

Un tad rodas jautājums – kas šos cilvēkus, kas pulcējas partijā ar nosaukumu Vienotība vieno?
Harizmātisks vai ietekmīgs partijas līderis kāds sakotnēji bija Repše, vēlāk valdonīgā Āboltiņa vai tautas mīlēts un biedru komandēts premjers Dombrovskis? Vai šos cilvēkus vieno kādi īstermiņa mērķi kā krīzes pārvarēšana vai Eiro ieviešana, kas formāli jau izdarīts. Bet varbūt kopīgi ilgtermiņa mērķi, jeb ideāli – tiesiskums, cīņa pret korupciju, kurus paši ir pieradījuši ar pretējo rīcību.
Tā vien izskatās, ka vieno tikai un vienīgi inerce. Bet cik ilgi tā būs? Līdz kongresam? Līdz prezidentūras beigām? Līdz pašvaldību vēlēšanām? Bet vai izvilks līdz nākamās Saeimas vēlešanām?
Bet skumt nevajag, jo, ja misija ir izpildīta, tad jāpriecājas, ka mērķi sasniegti. Ja mērķi nav sasniegti, tad žēl cilvēkus, kas tērēja laiku un ir vīlušies. Bet jāsaprot, ka ar varu un naudu ilgi kopā nenoturēs. Cilvēkiem, kas iet politikā vismaz sākotnēji ir ideāli un tie ir lielāki ideālisti par tiem, kas netic labākai nākotnei nemaz.

Par sarkanajām līnijām un Par ZZS iespējamo iesaistīšanos Dombrovska III valdībā

Publicēts: 19.10.11 | Sadaļa: blogs

Vairāk »

Politisko partiju ilgtspēja

Publicēts: 15.08.11 | Sadaļa: blogs

Pirms balsot par kādu partiju vai vēl iestāties tajā cilvēki rīkojas dažādi. Kādam patīk kāds cilvēks partijā vai tās vadītājs un tādēļ ir gatavs “atdoties”, cits domā, ka automātiski skaitās šīs partijas vēlētājs, jo dzīvo apstākļos kādi ir līdzīgi partijas paustam viedoklim. Citam patīk partijas aktivtātes, bet dažs tomēr padomā kādi ir partijas mērķi un tās dzīvotspēja ilgtermiņā. Lūk daži padomi, neliela analīze, kas varbūt palīdzēs izšķirties savos lēmumos: Vairāk »

Prognozes, pārdomas par Dombrovska valdības laiku

Publicēts: 25.11.10 | Sadaļa: blogs

Laiku pa laikam dalos pārdomās ar kolēģiem, draugiem, par politiskajiem procesiem un notikumiem. Ar nepolitiskām personām par politiku nediskutēju, jo politikā nav viena taisnība, attiecīgi nav par ko runāt. Taču prognozēt šad, tad var. Un vēlāk ir interesanti atskatīties uz to kā patiesībā ir noticis.

Dombrovska valdībā ir iestrādātas vairākas dziļumbumas – pirmkārt jau pašas partiju apvienības “Vienotība” cilvēku nevienotība. Tādejādi “Vienotība” nestrādā komandā, viens otru neatbalsta, neaizstāv, bet pat cenšas izmantot otra kolēģa vājības. Tātad tāds darbs ilgi pastāvēt nevar. Otra baža ir tā, ka “Vienotībai” ir vairāki ministri, kuri netiek augstu vērtēti viņu vadītajā nozarē vai pat plašākā sabiedrībā. Tas nozīmē, ka nebūs sadarbība ar nozari, bet gan ministra diktāts un ierēdniecības pretdarbība. Rezultātā uzvarēs ierēdniecība, jo tiks iestrādātas apzinātas klimpas, kuras paklupinās ministru. Mūrniece, kuru iekšlietu sistēmā strādājošiem vīriešiem ir grūti pieņemt kā priekšnieci sievieti. Tas radīs nievājošu attieksmi, kas nepalīdz ministra darbā. Personiskās ambīcijas, kas publiskajā telpā tiks parādītas kā izrādīšanās, jeb neveiklības.

Otra persona ir Kristovskis, kas jau pirms valdības sastādīšanas pauda, ka ir derīgs jebkura ministra amata pienākumu pildīšanai. Tas, kas var visu, patiesībā vairāk cenšas parādīt sevi, nevis savu darbu. Dombrovska valdībā būs smagi jāstrāda. Premjers to saprotot Kristovskim ir pielicis klāt Pabriku kā uzraugu. Tas bija perfekts pazemojuma gājiens attiecībā pret Kristovski no premjera puses. Tātad jau saknē ir iestrādātas problēmas ar cilvēku un vadīto nozari – Ārlietām.

Trešā problēma ir priežu sveķu izstrādājums, jeb Kampars. Nepamatoti, nesaprotami lēmumi. Vāja analīze, bez skaidriem argumentiem un pozīcijas. Nozarē, kurā ir tieša saskarsme ar uzņēmējiem, kas ir konkrētas, tiešas personas, ar šādu raksturojumu cilvēku necienīs. Vai nu uzņēmēji sāks protestus, vai arī vājumu izmantos ministrijas aparāts un sāks nodarboties ar savu draugu projektu lobēšanu, izmantojot ministra nenoteiktību. Rezultātā radīsies neapmierinātība no pārējiem uzņēmējiem un sāksies negatīvā publicitāte medijos.

Vēl ir pāragri spriest par jaunajiem ministriem Bārzdiņu un Jurševsku, taču viņiem ir skaidrs redzējums un izprot savu nozari. Problēmas varētu rasties savu jautājumu aizstāvēšanā un sadarbība ar citiem saviem kolēģiem Ministru kabinetā.

Dombrovska popularitāte nevar būt mūžīga, jo iedzīvotāju gaidīšanas mērs kaut kad atkal bus pilns. Nevis tādēļ, ka kaut kas slikts tiks izdarīts, bet gan tādēļ, ka tri vienkārši apniks gaidīt pārmaiņas. Vai arī dēļ bezdarbības vai klusas darbības sāks uzskatīt, ka maz dara un atkal sāksies vēlētāju nepatika. Rezultātā pienāks brīdis, kad Dombrovska reitings sāks slīdēt lejup. Taču pamatā tas slīdēs lejup dēļ pārājo ministru sliktās darbības, nevis tieši dēļ Premjera uzvedības. Taču tā kā MK kopumā mazināsies atbalsts, tad tas automātiski samazinās MK vadītājam Dombrovskim.

Valdība tā vienkārši nekritīs – vai dēļ kādas muļķības, kad zaudējot modrību, Saeimas koalīcijas deputāti būs aizbraukuši komandējumos un nespēs nodrošināt balsis kādā balsojumā, vai dēļ Vienotības iekšējās sakašķēšanās par amatiem – prezidenta kandidātiem(Kristovskis, Čepāne, Ēlerte, Kalniete,  Āboltiņa, Levits), vai kāda ministra mazspējas gadījumā mainot pret kādu citu, kad nāksies savējiem balsot pret savējo – tas ir vājo ministru gadījumā – Kampars, Kristovskis vai policijas nemieru gadījumā Mūrniece. Vai tajā gadījumā, kad Dombrovskim ļoti būs nokritis reitings un tad vai nu būs jāgāž vāja valdība vai arī Dombrovskis pats atkāpsies.

Ja Dombrovskis būs prātīgs, tad viņš varētu atkāpties Maijā, Jūnijā, jo tas ir īsi pirms prezidenta vēlēšanām, kad vislielākā uzmanība būs pievērsta prezidentu kandidātiem un sabiedrība lielāku vērtējumu socioloģijā no politiķiem dos jaunām zvaigznēm – prezidentiem un visiem pārējiem procentuāli atleks mazāk. Tātad tas varētu būt laikas ar vienu no zemākajiem premjera socioloģijas rādītājiem. Otrs zemākais varētu būt uz budžeta aktīvo sastādīšanas laiku un pašu budžetuu.  Tieši tādēļ Maijs, Jūnijs ir tas brīdis, kad vēl nebūs par vēlu. Vēlak reitings tikai kritīs un kritīs, līdz beigās varēs iznest Premjeru ar kājām pa priekšu. Ir jāsaprot, ka neviens nav aizgājis kā cienījams politiķis tautas atmiņā, kas palicis amatā ilgāk kā nosaka politiskā loģika. Tas, kas cerējis ilgāk noturēties patiesībā tikai sev zāģējis. Jāprot laicīgi notīties! Taču laicīgi atkāpjoties var saglabāt savu sliktākā reitinga slavu, bet ne savas karjeras laikā vislabāko pieredzēto. Un reitingam jābūt tādam, lai vēlāk vēl kāds būtu gatavs par tevi nobalsot. Dombrovska gadījumā viņam atkāpjoties paliek vieta Saeimā un pēc tam viņš ir gatavs startēšanai atkal uz Eiropas parlamentu un tur turpināt to ko kādreiz jau darījis. Taču tā arī būs beigusies cienījama cilvēka politiskā karjera Latvijā.

Premjeram atkāpjoties var ērti tikt vaļā no sliktajiem ministriem. Valdības politiskais sastāvs var palikt tas pats, taču pamainīt valdības vadītāju. Ja nu gadījumā premjeram reitings nekrītas, tad atkāpšanos var vienkārši izmantot kā valdības “restart” pogu un tikt vaļā no ministriem, taču sarunājot ar Prezidentu, ka tas nominēs atkal to pašu premjera kandidātu atkārtoti. Taču tad jārēķinās, ka kāds no koalīcijas var ņemt ļaunā un aizvainojumā neatbalstīt savas partijas virzīto valdību. Tas atkal ir kārtējais iedīglis valdības kapam. Taču Premjers personigi neko no tā neiegūst. Vienīgi noturās ilgāku laiku tādā līmenī kādā bijis iepriekš. Tātad Premjera(Dombrovska) valdības kaprači ir paša vājie ministri. Dombrovksis kā tēls nē, jo viņš ir vienkārš cilvēks, dzīvo dzīvoklī, tātad nezog, ir kluss, neplātas, neizrādās un neizceļās ar glaunām mašīnām(jo viņam ir darba). Tādi cilvēki īstermiņā Latvijas tautai patīk. Ilgtermiņā viņi kļūst garlaicīgi.

Par prezidenta vēlēšanām – visdrīzāk, ka paliks Zatlers, jo tas vājprāts, kas dariīies “Vienotības” dāmu starpā būs iemesls tam, ka paši par savu kandidātu nevienosies un būs grūti vienoties par kādu citu kopīgu kandidātu. Attiecīgi jāatstāj tas, kas ir. No Saeimas partiju skaitliskās pārstāvniecības Latviskās partijas nebūs gatavas balsost par Saskaņas prezidentu. Kā ari nevēlēsies, lai Prezidents ir ar Saskaņas balsīm. Tātad prezidents būs visdrīzāk tāds par kādu būs gatava balsot ZZS un Vienotība. Pretējā gadījumā istājas problēmas valdībā. Var arī parādīties kāds cits kandidāts, taču matemātika un deputātu ambīcijas var nolikt jebkuru kandidātu atpakaļ tajā vietā no kuras tas nācis.

Viesturs Silenieks