Es nekad neesmu skaitījis cik nulles ir maniem miljoniem

Rīgā var būt sūdi

Publicēts: 11.09.19 | Sadaļa: blogs

Ja runā par daudzām lietām Rīgā, tad var teikt, ka Rīga sūdos jau šodien ir. Taču atkritumu jomā šāds brīdis tiešā nozīmē var pienākt tūlīt. Jau pēc nedēļas.  Par sūdiem, jeb atkritumiem ir šis stāsts:

Liela daļa gavilē par to, ka nebūs monopols, un, ka cenas būs pa vecam, pa lēto. Liela daļa no šiem gavilētājiem vienlaicīgi uzstāj par atkritumu šķirošanas sistēmas ieviešanu. Te drusku vajadzētu paskaidrot vairāk. Neesmu no miskastes runčiem un nezinu visas nianses, jo klāt beidzamajiem lēmumiem neesmu bijis, bet mēģināšu paust savus novērojomus un bažas par to, kas nav labi un kā vajadzētu. Taču nepārproti – es esmu par to, lai nav sūdīgi, esmu pret mēsliem, ja tikai tas nav saistīts ar augsnes bagātināšanu lauksaimniecības zemēs. Un esmu par zaļu, ekonomiski pamatotu atkritumu šķirošanu, nevis zaļā vārda, zaļās birkas piekabināšanu nezaļām lietām, cenšoties šādi tās padarīt, jeb drīzāk notirgot kā zaļo ideju, zaļo preci, kura vēlāk izrādījusies falši zaļa. No šādām izdarībām zaudē zaļā ideolģija, zaļās lietas patiesie cienītāji, daba un cilvēce kopumā.

Ja labi atceras, tad pagājušajā gadsimtā, līdz pat šī gadsimta pirmajiem gadiem Rīgā bija tikai viens atkritumu savācējs. Taču ap 2002, 2003. gadu (īsti neatceros precīzi) ar saukli “draudzīgāk uzņēmējiem un izvēles tiesības patērētājiem” monopols tika pārtraukts un atkritumus sāka savākt 3 miskastes runči. Cenas pieauga. Vēlāk arī 4 miskastnieki sāka vākt. Respektīvi – viens otram grauza rīkli, lai tiktu pie Rīgas atkritumu savākšanas. Rīgas atkritumu tirgū vēlējās ienākt desmitiem miskastes runču. Rezultātā notika tas, ka atkritumu kumoss bija pietiekams vienam, bet to sadalot uz četri, visi staigāja apkārt pusbadā. Un tā kā dzīvoja pusbadā, tad nevienam nebija nekādas iespējas savus līdzekļus investēt atkritumu šķirošanā. Kurš tad būs no tiem četriem tas muļķis, kas savu peļņu ieguldīs atkritumu konteineru iegādē, konteineru izvešanā (šķiroto atkritumu savākšana tautai bez maksas), jo pārējie trīs to varēs nedarīt. Jeb vienā teritorijā būtu konteineru, bet citā apkaimē nē. Un šāda aktivitāte nestu atkritumu izvedējiem tikai un vienīgi zaudējumus. Taču, ja to dara viens, tam ir stabils un ilgtermiņa līgums, tad tam ir pietiekami ieņēmumi, lai daļu no peļņas varētu novirzīt šķiroto atkritumu sistēmas ieviešanai un uzturēšanai.  Īstermiņa līgumam pat neviena banka kredītu nedos.

Vēl, jo vairāk – kā ir zaļāk, ekonomiskāk, tīrāk  – pa vienu ielu brauc 4 atkritumu savācēji, katrs ar savu mašīnu, katrs piestāj pie citas mājas, jeb to dara viens? Kā piemērs – kā ir lētāk, zaļāk – 50 cilvēkiem ar 50 vieglajām mašīnām braukt no Rīgas uz Liepāju, jeb visiem sakāpt vienā autobusā? Tieši šī pat analoģija ir ar atkritumiem. Četri dažādi uzņēmumi, katram sava daudzu cilvēku administrācija, katram sava dispečeru, autoparka uzturēšanas sistēma, jeb viena? Tas viss ir iekļauts atkritumu izvešanas tarifā. Tādēļ valstī eksistē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kura var kontrolēt un regulēt tarifus. Ja tai nevar uzticēties, tad tā ir jāsaved kārtībā, bet nenozīmē, ka plānotā atkritumu sistēma ir slikta.  

Kā manā izpratnē vajadzētu – līgumam par atkritumu apsaimniekošanu ir jābūt obligāti, ja tikai cilvēks spēj pierādīt, ka tas atkritumus nerada, jeb pats pārstrādā. Piemēram, pus gadu dzīvo ārzemēs un māja ir tukša, atkritumi nerodas. Kas 99,99% gadījumu visdrīzāk nebūs. Atkritumu konteineriem ir jābūt ar čipu, bet atkritumu vedējam paceļot konteineru, tas ir jānosver. Paceļot konteineru, tiek reģistrēts, kam piederošais konteiners ir izvests un kāds tajā ir svars. Šobrīd notiek tā, ka visi maksā par konteineru ar tam noteiktu tilpumu, bet atkritumu vedējs maksā izgāztuvē(atkritumu poligonā) par aizvesto svaru. Tādēļ arī atkritumu vedēji nav ieinteresēti, ka konteineros ber smagas lietas. Taču kāda ir kuram daļa, ko es lieku savā konteinerā, ja es par to maksāju (ja tas nav kaut kas bīstams). Šobrīd atkritumu vedēji ir ieinteresēti, lai cilvēki konteinerā neliktu neko, bet tikai maksātu par tukša konteinera izvešanu. Tas nozīmē, ka arī atkritumu izvedēji pa vidu var iemest iekšā kādu lieku atkritumu maisu, paņemt kādu haltūru, iemetot būvgružus utml. Pat tas, ka no atkritumu izvedēja mašīnas tek ārā smirdīga sula un plūst pa ielām, atkritumu vedējam ir izdevīgi, jo tā samazinās svars. Tīri teorētiski, atkritumu izvedējam ir izdevīgi pat vest uz mežu, jo tā tie var savākt naudu no iedzīvotājiem, bet uz poligonu aizvest neko(sākumā, pirms daudziem gadiem šādi gadījumi bija, taču tagad tā patiešām nedara, jo sods par tādu darbību būtu graujošs uzņēmumam, bet princips, ka aizvest uz poligonu pēc iespējas mazāk vēl pastāv, iepriekš izlasot ārā no atkritumiem vērtīgās un smagās lietas – metālu). Taču par ievesto svaru samaksā uzņēmējs no savas kabatas, jeb mēs visi kopā brīdī, kad aug atkritumu izvešanas cena, jo šis gadā kopējais poligonā ievestais atkritumu svars tiek sadalīts uz klientu sakitu un tā tiek uzzināta viena konteinera vidējais svars un aprēķināta izmaksa, kura tiek iekļauta tarifā. Šobrīd nav iespējama kontrole un ir negodīga cena tiem cilvēkiem, kas atkritumus maz rada, bet ieguvēji ir tie, kam ir daudz un smagi atkritumi. Ja atkritumi tiktu svērti, tad pat zinātu par katru līguma slēdzēju, cik tas daudz rada atkritumus, tad zinātu kādu tarifu, kādas atlaides konkrētam līguma slēdzējam piedāvāt. Tad arī nebūtu tā problēma, ka citam klientam nepieciešams atkritumus izvest reizi nedēļā, bet citam pietiek ar reizi mēnesī, jo tas rūpīgi šķiro un sadzīves atkritumu tam nav. Un tie atkritumi, kas ir, tie, iespējams, ir ļoti viegli. Šāda maksāšana par svaru arī liktu cilvēkus domāt par to kā padarīt konteinerā svaru mazāku, lai mazāk jāmaksā un tieši šis ir tas izglītojošais lēmums, kas jāpanāk katra galvā, ka atkritumus jāsāk šķirot, tad konteinerā būs mazāk, rezultātā lētāk. Šobrīd pastāvošajā sistēmā tāda motivācija netiek nodrošināta. 

Un ar laiku cilvēki sapratīs, ka vēl lētāk var būt tad, ja atkritumus nerada, respektīvi – pērk to, kam pāri nepaliek atkritumi no pārstrādāšanas, no iepakojuma u.c. Principā, atkritumus mēs jau pērkam veikalā. Un tad, kad sabiedrība jau līdz tam izaugs, tad tiks radīts spiediens pieprasījuma rezultātā uz ražotājiem, jo ražotāji sapratīs, ka tās preces, kurām ir liels iepakojums pircēji nepērk. Taču ir arī likumsakarīgi, ka daudz iepakojuma arī patērē daudz dabas resursu šī iepakojuma ražošanā. Respektīvi, ietekme uz vidi tiktu mazināta ne tikai atkritumu savākšanas procesā, bet arī preču ražošanas, pārvadāšanas un tirdzniecības procesā. 

Tas, kas mani neapmierina, ir, ka tiek piedāvāts “Tīrīga” līgums sadzīves atkritumu savākšanai bez šķiroto atkritumu savākšanas sistēmas. Šim ir jābūt vienlaicīgam lēmumam, jeb vienlaicīgai iespējai. Pie kam – tiem, kam ir līgums par šķiroto atkritumu konteineriem, tiem varētu būt arī zemāks tarifs sadzīves atkritumiem. Kaut simboliski zemāks, bet arī tas ir attieksmes parādīšanas un izglītošanas veids. 

Taču ar atkritumu šķirošanu arī nevajag saslimt un tā nav panaceja. Jāsaprot, ka tehnoloģijas pasaulē attīstās un ļoti daudz atkritumus var sašķirot atkritumu poligonā un no atkritumiem var daudz ko ražot arī tad, kad tie nav sašķiroti. Jo pretējā gadījumā ir tieši tas pats, ko rakstīju sākumā – kā ir zaļāk, ja pa vienu ielu brauc 4 mašīnas, jeb viena? Jo vairāķ šķiroto atkritumu konteineru dažādība, jo lielāks mašīnu skaits. Respektīvi, ja pie katras mājas būs 20 konteineri, tad, lai tos savāktu ir jābrauc 20 dažādām atkritumu mašīnām vienā maršrutā. Tādēļ ietkme uz vidi ir jārēķina visā atkritumu radīšanas, uzglabāšanas un pārstrādes ciklā kopā. Un vienlacīgi jārēķina ietkme uz ekonomiku, kuru ietekmē slikta vide, lauzti ceļi, sastrēgumi, gaisa piesārņojums no transportēšanas, avārijas, smakas, vibrācijas un pilnīgi viss, viss iespējamais. 

Ar atkritumiem nav arī tik vienkārši – tā nebūt nav vides aizsardzības atbildība vien. Tā ir enerģētika, ražošana, sabiedrības veselība un nacionālā drošība vienlaicīgi. Pirms dažiem gadiem, kad Neapole slīka sūdos, jo atkritumu bizness, kas pieder itāļu mafijai atteicās pieņemt jauno kārtību, tad tā bija milzīga krīze valstī. Tā nav joka lieta. Nesen iepazinos ar to, kas notika Austrumukrainā kara laikā ar atkritumu sistēmu. Tā ir ļoti, ļoti nopietns, bet lēts un ietekmīgs ierocis, ja apzināti to izmanto ļaunprātīgi. Tādeļ ar sūdiem ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem un valstisku pieeju.

Tāpat nevajag pārsteigties un akli kliegt par depozīta sistēmu, kura nav vēl uzzīmēta līdz galam un nav redzēta uz papīra. Pamata cilvēku arguments depozīta sistēmai ir tāds, ka citur ir, mums nav. Citiem ir arī sifiliss un pludmalēs sabūvēti debesskrāpji. Ne viss, kas ir citiem uzreiz ir labs. Vai viņiem ir paprasīts – esat laimīgi, apmierināti un cik, kam šī laime izmaksā? Otrs arguments, kuru esmu dzirdējis, ir tas, ka mežos mētājas pudeles. Vai plānotā depozīta sistēma paredz to, ka nebūs motivācija nevienu pudeli izmest mežā? Un par šo idiotu audzināšanu ir jārada sistēma, kurā visi citi, kas nemet mežā atkritumus ikdienā ir nodarbināti un  iesaistīti? Bet varbūt lētāk ir investēt izglītībā, jeb citā sistēmā? Kur ir piedāvājumi un aprēķini šīm citām sistēmām, kuras ir sliktākas, dārgākas par piedāvāto depozīta sistēmu? Un kā es kā zaļais tagad atļaujos teikt kaut ko sliktu par depozītu??? Arī šādu repliku esmu dzirdējis pirms man dod iespēju izklāstīt manu bažu. 

Depozītu sistēma paredz, ka atpakaļ var pieņemt taru no vietēji ražotiem un pārdotiem dzērieniem. Ļoti labi. Bet, kur likt taru no Gruzijā ražota vīna, Malaizijā ražota čūskas uzlējuma un franču konjaka? Gribat par to maksāt, lai šo pudeli nogadā atpakļ uz valsti, kurā dzēriens ražots? Kas tad tur – uztaisa par valsts naudu milzīgu angāru, kurā ir tikpat telpas, cik pasaulē valstis un katrā telpā vēl nodalījums dažādu ražotāju dažādu šķidrumu tarai. Un, kas dakrājās cienījams daudzums, tad nofraktē kuģi, vilcienu, smago mašīnu, lai uz Jaunzēlandi aizvestu atpakaļ viņu vīna tukšo pudeli. Izklausās pēc galīga stulbuma. Bet tieši to paraedz vietējā sistēma, tikai daudzkārt mazākā mērogā – Latvijas mērogā, Tātad uz visu pārējo, kas nav ražots Latvijā depozīta sistēma neattiecas. Un to visu būs jāmet stikla vai skārdeņu konteinerā(vai abus vienā). Man pašam bija nupat labs piemērs Igaunijā. Pārdevējs ieteica pamēģināt jaunas, interesantas vācu alus šķirnes skārdenēs. Nopirkām kādas 6 dažādas bundžas. Un pie reizes arī dažas bundžas Igauņu “Saku” alu. Bundžas ārā nemetām, jo bija doma beidzamajā ceļojuma dienā pa Igauniju kaut kur tās nodot un paskatīties kā darbojas sistēma. Nedarbojas nekā – ne vācu, ne igauņu bundžas automāts neņēma pretī. Veikala pārdevēja teica, lai ved  kaut kur uz konteineru. Respektīvi – Igaunijas piemērs tikai apstiprināja manas bažas. Pie katra depozītu sistēmas automāta blakām vajadzēs konteineru tai tarai, kura neatbilst, jo ir citzemju, ir iebojāta, saskrāpēta utml. Tad kādēļ jau šodien nevar būt pie katra veikala konteiners, nevis automāts un konteiners. Atkal dažādas mašīnas braukās to visu vākt. Taču ir vēl sliktāk. Vai varat iedomāties, ka pēc mūsu PVD prasībām tukšās taras automāts varēs atrasties blakus maizei, desai un zivīm? Nē, jo neatbilst higiēnas prasībām. Lieliem veikaliem, iespējams nebus problēma, jo var atrast kādu norobežotu stūri, uzbūvēt kādu nojumi. Taču mazai bodītei tam nav ne naudas, ne vietas. Pie kam, jābūt arī cilvēkam, kas to visu no automāta pakaļpuses vēc ārā un liek kaut kādā noliktavā, kura ari ir jārada. Tas slogs tiks uzlikts uz veikalnieku. Kā jau saku, lielveikalā vienam no daudzajiem strādniekiem pielikt klāt šādu funkciju varbūt nav nekas traks, bet mazās lauku bodītes vienīgajai pārdevējai tas ir būtisks apgrūtinājums. Un tie mazie veikali, kuriem  fiziski nebūs vietas, automātam, nepieņemto pudeļu tukšajam konteineram, jeb manis uzskaitīto argumentu pēc nevarēs, negribēsies ar to noņemties, tiem automāta nebūs. Taču cilvēks, kas dodas iepirkties un tam ir līdzi desmitiem pudeļu dosies visdrīzāk uz to veikalu, kur var taru nodot. Tātad visdrīzāk uz lielu veikalu dosies, bet nevis uz mazo bodīti. Un vēl ārvalstīs ir sistēma, ka depozīta automāts nedod naudu, bet gan kuponu, kuru var atprečot iepērkoties tajā pat veikalā. Taču tas jau velk uz to, ka mazie veikali tiks nostādīti neizdevīgākā tirgus situācijā. Taču mazie veikali ir tie uz kuriem vietējais zemnieks, vietējais mazais ražotājs var aizvest nelielā daudzumā savu preci un notirgot. Varat iedomāties, ka zemnieks ar puscūķi, 50 buntītēm diļļu un pieciem groziem ābolu aizbrauc uz Rīgas lielveikalu un palūdz to notirgot? Neiespējami! Bet šādi notiek laukos. Vietējais zemnieks, vietējās ģimenes uzturēts veikaliņš ir tas, kas vēl laukos notur cilvēkus. Tā ir mazā “ekosistēma”, kura ir kā startups mazajai uzņēmējdarbībai. Tā ir sistēma, kura nodrošina, lai arī tie daži nestāv ar cepuri rindā pēc pabalsta, jeb nebrauc uz ārzemēm dzīvot. Ieguvēji dēļ šīs sisēmas būs ārvalstu ražotāji in lielās tirdzniecības ķēdes Latvijā. Principā, ir jāapzinās, ka nepārdomāta sistēma var nest ļaunumu pilnīgi citā tautsaimniecības jomā. Kā arī – depozīta sistēma uzliek slogu vietējam ražotājam, jo tam ir jāuztur kaut kāds jauns process, jauna sistēma. Tas viss rada galvasssāpes, rada izdevumus. Taču tiem, kas ieved ārvalstu produkciju šādas galvasssāpes nav, jo tam nav nekāda atbildība par to, kur paliek tara. Tā kā uzņēmēji paši nevēlas ar šo nodarboties, tad tie visdrīzāk deleģēs profesionāliem atkritumu apsaimniekotājiem ar šo nodarboties. Tādēļ nebrīnies, ka profesionālie atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, kuri sākumā iebilda, jo tie zaudētu daļu šķiroto atkritumu, uzreiz atbalstīs šo sistēmu, ja tiem maksās par to, lai tie paši arī kļūst par šīs jaunās sistēmas uzturētājiem. Tas ir apmēram tas pats, kas valsts aizliegtu privātajiem tirgot alkoholu, bet atļautu tieši tiem pašiem alkohola tirgotājiem nodarboties ar to pašu biznesu valsts veikalos, tikai kāds valsts samaksā par telpām, par iekārtām, par procesa nodrošināšanu. Kur nu vēl izdevīgāk – mūža maize. Bet, kurš tad uzturēs šīs sistēmas apsaimniekotājus?  Nu protams, ka Tu, es, mēs visi ar maksu par dzērienu, jeb vienkārši no mūsu nodokļiem aizies līdzekļi valsts budžetā depozīta sistēmas uzturēšanai, kurai paralēli būs blakus konteineri ne-depozīta tari. Videas ministrijas  budžetā būs jauna pozīcija – Depozīta sistēmas uzturēšana. Bet varbūt tomēr lētāk un zaļāk ir uzturēt tikai vienu sistēmu, kura pieņem visu taru, neskatoties, kurš un kur to ir ražojis – konteineri stikla pudelēm un skārdenēm visās malās? Konteineru sisēma bez depozīta sistēmas var eksistēt, bet depozīta sistēma bez konteineriem nekādi. Tādēļ aicinu neizdarīt priekšlaicīgus kaujas un uzvaras saucienus, pirms neapskatat piedāvājumu detaļās un nepaskatoties no dažādām pusēm.  Depozītam teikšu JĀ vārdu tikai tad, kad detaļās to redzēšu. Es neesmu gatavs ar nodokļiem maksāt par zaļu saukli virs nezaļas lietas. 

 

Eko veikalu un preču esamība liecina par slimu nāciju

Publicēts: 13.11.15 | Sadaļa: blogs

Vārds Eko arvien vairāk tiek izmantots, lai censtos parādīt vai diezgan bieži pat iesmērēt kādu lietu, preci, produktu, pakalpojumu. Tādēļ arī vārdu Bio izmanto līdzīgu mērķu sasniegšanai. Vārda Eko izcelsme latviešu valodā ir no vārda ekoloģija, kas savukārt ir bioloģijas zinātnes viena no apakšnozarēm.  Tieši tāpat kā zooloģija, virusoloģija, botānika vai anatomija. Nezin kādēļ neliek nosaukumu virusoloģisks siers, anatomiska desa vai bionafta. Tas jau vien rāda, ka vārda Eko pielietošana ir bez pamatojuma, bet drīzāk kā modes, stila un marketinga lieta. Taču šoreiz ne par valodu, bet par būtību.

Eko koks

Vairāk »

Kāda ir lauku nozīme neatkarīgas Latvijas nodrošināšanā

Publicēts: 29.12.14 | Sadaļa: blogs

No vārdnīcas: Neatkarīgs – Tāds, kas neatrodas kāda varā, pakļautībā; tāds, kas nav atkarīgs no kā; brīvs, patstāvīgs

Manā izpratnē Latvju tauta un visas politiskās varas, kuras valdījušas nav līdz galam vienojušās un vienādi sapratušas vārdu NEATKARĪBA. Tieši tādēļ es raksta sākumā uzrakstīju precīzu vārdnīcas skaidrojumu. Ja ar šādu viedokli paskatās uz Latviju, tās nozarēm un jomām, tad skaidri var redzēt, kādā virzienā jāstrādā. Un tas ir – panākt to, ka viss ir pašiem un neesam atkarīgi no citiem. Ja nav pašiem, tad jātiecās, lai būtu pašiem. Tādēļ ir zinātnieki, spējīgi uzņēmēji, mākslinieki un ierēdņi, kas zina kā katra jomā to var panākt, tikai nav spējuši vienoties iepriekš par to ka tādā virzienā jāiet. Tā mēs varam paskatīties jebkurā nozarē. Taču tā kā nozaru vadība savā starpā nesarunājas, tad arī nespēj vienoties par kopīgo redzējumu. Varu minēt vienu piemēru kā sajūdzas daudzas tautsaimniecības jomas:

Mēs esam maza tauta, tādēļ jābūt īpaši efektīvai aizsardzībai. Ja liels ar spēku, tad mums jābūt ar prātu un arī ātrākiem, respektīvi, labākiem. Ja paskatāmies jauniesaucoamo kvalitāti, tad tie ar katru gadu kļūst tizlāki, resnāki, slimāki. Savukārt, tas ir cēlonis no nepareizās izglītības un izglītošanas politikas. Labāk, lai katrs iedzīvotājs ir fiziski aktīvs, veselīgs un karotspējīgs, nekā pāris tūkstošu profesionālā armija ar ieročiem, kas atrodas noliktavā. Ikviens Latvijas iedzīvotājs ir spejīgs aizsargāt sevi un aizsargās savus tuvākos. Tas nozīmē, ka ir apstākļi, kuros ikviens var būt karotājs. Taču valsts mērogā tā netiek domāts. Ne civilās aizsardzības līmenī, ne valsts aizsardzības līmenī, ne personīgā. Cilvēkiem nav izpratnes, nav zināšanas, bet ir vēlme. Un tas jau ir daudz! Valsts un valsts uzņēmumi ir miljoniem Latus un Eiro iegāzuši sporta veidos, kuros visdrīzāk nekad Latvija neiegūs medaļas, bet radījusi profesionālus sportisus ar sabeigtu veselību, kurus pēc tam par valsts naudu uztur. Tam nav nekāds sakars ar nācijas veselību un to apstiprina sabiedrības veselības pētījumi par bērnu aptaukošanos. Tātad, par lielu naudu tiek būvētas sporta zāles, kuras vēlāk ir jāuztur, jāapsilda, jākopj, jāmaksā algas personālam, lai “siltumnīcas” apstākļos audzētu resnus bērnus, kuri nav spējīgi aizstāvēt dzimteni. Tātad milzu nauda iztērēta fizisko aktvitāšu nodrošināšanai, bet rezultātā ir speķainie, kuri baidās no aukstuma. Un baidās arī no lietus, ērcēm, odiem un čūskām. Tie ir cilvēki, kam bail ieiet mežā, kas nespēj tajā orientēties. Tādi nav dzimtenes aizstāvji un neatkarības nodrošinātāji. Cilvēks, kam bail iet mežā nesaprot dabu. Tam ir grūti būt zaļi domājošam, jeb dzīvot saskaņā ar dabu. Ir nelietderīgi mācīt skolā dabasmācību, bioloģiju, ja bērns to visu, ko viņam stāsta ir redzējis tikai bildēs, jo skola un vecāki neved bērnu dabā. Ar lauku bērniem ir daudz labāka situācija, bet pusei Latvijas iedzīvotāju ir grūti mācīt mīlēt savu zemi, ja viņi to pat nav redzējuši. Brīvdienas vairumam pilsētnieku nozīmē aizbraukt apskatīties citu pilsētu. Latviešu cilvēkiem vēl ir saglabājušās lauku mājas vai radi laukos, bet krieviem tādu nav, jo vēsturiski zemes laukos pieder vai mantotas pārsvarā latviešu cilvēkiem. Tādēļ nevar būt runa par dzimtenes mīlestību, bet labākajā gadījumā tikai par Rīgas mīlestību. Un to arī krievu cilvēki dara, to apliecina vēlēšanu rezultāti. Taču jāsaprot, ka iedzīvotāju skaits laukos strauji samazinās un pie tā ir vainīga līdzšinējā lauksaimniecības politika. Respektīvi, līdzšinējā politikā – zeme tiek uzskatīta kā rūpnīca, nevis kā mājas. Kas ir mājas? Tā ir vieta, kur katrs dodas atpūsties pēc darba, kur ir katram pašam radīta sava idille, sava mazā paradīze, kuru mīl, aprūpē un aizsargā.  Manis teikto apstiprina lauksaimniecības politika, kur atbalsts daudzus gadus ticis lielajiem lauksaimniekiem. Es neesmu pret to, ka cilvēki ar savu darbu spējuši sapirkt vai iznomāt lielus zemes gabalus, jo tādi apstākļi tika veicināti. Es par ko citu – par valsts attīstību kopsakarībās.

ImageHandler.ashx

2003.gadā Latvijā bija 133 tūkstoši zemnieku saimniecību, bet 2013.gadā vairs tikai 83 tūkstoši, kas nozīmē, ka desmit gadu laikā ir likvidētas 50 tūkstošu saimniecību. Šobrīd Latvijā ir 3775400 hektāru lauksaimniecības zemes(ganības, ilggadīgie stādījumi, izmantotā lauksaimniecības zeme)(CSP dati) un, ja visu šo zemi sadala uz lielajiem zemniekiem, kuriem katram būtu 1000 hektāru lauksaimniecības zemes, tad Latvijā kopā būtu 3755 zemnieku saimniecību. Tā kā zemniekiem pieder arī meži un citas zemes, tad es, nerēķinot pilsētas, apdzīvotas vietas un ezerus sadalīju Latvijas teritoriju 64589  kvadrātkilometru uz 3755 zemniekiem proporcionāli un sanāk, ka vienai saimniecībai būtu vidēji 17000 hektāru, jeb 17 kvadrātkilometru zemes. Respektīvi, katrai zemnieku saimniecībai līdz tuvākajam kaimiņam būtu vidēji 4 km. Ja uz Latvijas laukiem paskatās ar šādu skatu, tad kāda var būt runa par cilvēku palikšanu laukos? Ko viņiem tur darīt? Jo lielāka saimniecība, jo proporcionāli mazāk vajadzīgi darbinieki. Respektīvi, uz 3755 zemnieku(fermeru) ģimenēm, kur katrā būtu vidēji 2 bērni(pēc DNB barometra datiem Latvijā vidēji ir 1,34 bērni), tad uz visiem Latvijas zemniekiem būtu nepieciešamas tikai 9 skolas, kuras būtu tik lielas kā Rīgas 49. vidusskola(800 bērnu). Tas vien parāda to, ka ar šādu lielo, rūpniecisko zemnieku veicināšanas politiku Latvijas lauki izmirs. Vai par valsts naudu jābūvē ceļš vienam zemniekam vismaz 4 kilometru garumā, kurš gandrīz viens pats pa to brauc ar saviem traktoriem? Tas pēc būtības ir privāts ceļš uz privātmāju. Vai ir racionāli tādos laukos uzturēt slimnīcu,  pastu, policiju, veikalu, kultūras namu, aptieku? Lūk tas ir arī viens no galvenajiem iemesliem kādēļ Latvijas lauki iznīkst. Pie kam, lielražotāji, lai spētu apkopt milzīgās platības ir spiesti lietot ķimikālijas, jeb citiem vārdiem – ražot un barot visus pārējos ar kaitīgu pārtiku. Tātad jau tā tizlajai, resnajai sabiedrībai dot neveselīgu uzturu, kas vēl vairāk rada slimos, kuri par valsts naudu jāārstē. Tādejādi tie vairāk slimojot mazāk velta laiku darbam un mazāk ražīgi. Labā ziņa ir tā, ka cilvēki arvien vairāk sāk pievērst uzmanību tam, ko ēd un vairāk domāt par savu veselību, taču sliktā ziņa tā ir lauksaimniekiem, jo lauksaimniekus jau sāk uzskatīt par pilsētnieku indētājiem. Tas jau tā nenovīdīgo sabiedrību pretnostatī. Un tādos apstākļos vēl simtiem tūkstošiem pilsētas cilvēku klausīties kā lielzemnieki pieprasa papildus atbalstu savām saimniecībām vēl vairāk kurina naidu. Tieši tādēļ liela daļa pilsētnieku sāk pa tiešo iegādāties preces no mazajiem zemniekiem, zvejniekiem un mājražotājiem. Gandrīz katrā darbavietā ir cilvēki, kas piegādā lauku labumus un pat daļa tirgo bez čekiem. Taču pilsētnieki ar prieku atbalsta šādus cilvēkus, jo prieks, ka esi palīdzējis lauku vīram vai kundzei, kura sastrādātām rokām atvedusi pašas kūpinātu zivi, dilles vai sieru. Un prieks par to, ka tie cilvēki nečīkst un neprasa pabalstus, bet cīnās. Prieks par to, ka vari nopirkt vietējo un svaigu, garšīgu un veselīgu. Pieprasījums šādām lietām pieaug. Es varbūt šķietami saliku vairākas tēmas kopā, bet vēlos parādīt, ka viss ir cieši saistīts.

Kāds risinājums? Maksimāli atbalstīt tos, kuri rada pēc iespējas vairāk oriģinālas, veselīgas preces ar lielu pievienoto vērtību. Tie ir lauku cilvēki ar visdažādākajiem lauku rūpaliem, sevišķi bioloģiskie lauku saimnieki. Latvija var izcelties ar veselīgāko un zaļāko nāciju, nevis ar to, ko dara lielzemnieki Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Baltkrievijā, Vācijā, Francijā, Kanādā un visā pārējā pasaulē, kur ir miljoniem konkurentu – tādas pat preces radītāji kā Latvijas lielsaimnieki. Kurā vēl nozarē ir tik daudz konkurentu un vēl brīnās, ka grūti iet?  Ja būsi oriģināls, tad nevajadzēs nākotnē tik daudz subsīdijas. Veselīgais ir pašpietiekams – slimais ir jāuztur. Tā ir Latvijas izvēle. Mums ir pašiem jābūt pašpietiekamiem zaļā, veselīgā un vietējā pārtikā, kuras sarūpēšanā vajag darbarokas – lauku cilvēkus lauku mājās. Mans sapnis ir smaidīgi un gudri lauku iedzīvotāji, kur katrs ir unikāla personība un spēj mūs pārējos apgādāt ar veselīgu pārtiku, kura ir ekskluzīva un pieprasīta prece ārvalstniekiem, zinot, ka Latvija ir zaļākā valsts pasaulē. Tie ir dzimteni mīloši un aizstāvēt griboši pilsētu iedzīvotāji, jo viņiem laucinieks ir nevis subsidēts indētājs, bet gan veselīgas barības piegādātājs, kurš spējis saglabāt lauku ainavas skaistumu, kultūru un vēsturi, ir pašpietiekams sadzīvē. Tie ir apstākļi, kad pilsētnieki raujas uz laukiem palīgos, lai būtu kopā ar šiem sirsnīgajiem lauciniekiem, kopā iet mežā, braukt ar laivām, makšķerēt un mācīties dzīvot harmonijā ar vidi un saprot Latvijas vērtību. Tie ir pilsētnieki, kuri saprot, ka viņiem ir jābūt stipriem, jo viņiem ir dzimetene, kura ir skaista, dārga un ir vēlme to aizstāvēt. Daudzi šo lasot sāks pārmest zaļo un zemnieku kopā esamību vienā partijā. Bet, kas tad ir bioloģiskais lauksaimnieks? Tas ir zaļais zemnieks! Un, lai pēc iespējas vairāk tādu būtu, ir ar zaļo domāšanu jāizglīto zemnieki.

Mana runa Latvijas Zaļās partijas 24.kongresā

Publicēts: 9.04.13 | Sadaļa: blogs

Vairāk »

Draudzīgs sveiciens zaļi domājošiem

Publicēts: 28.12.12 | Sadaļa: blogs

 

Draudzīgi vēlējumi gadumijā from Viesturs Silenieks on Vimeo.

Viesturs Silenieks