Neuztver dzīvi pārāk nopietni! Neizkļūsi no tās dzīvs

Kuri satiksmes dalībnieki vairāk neievēro sarkano gaismu, kādi iemesli

Publicēts: 24.08.15 | Sadaļa: blogs

Projektētāji projektē, būvnieki būvē, cilvēki pārvietojas pie sarkanās gaismas, policija soda. Var atsaukties uz to, ka likums viens visiem un noteikumi jāievēro. Jā, tā var, bet tad arī Saeima būtu jālikvidē, jo likumi ir izstrādāti un tie nav jāgroza. Likumus(noteikumus) maina un groza, jo tie kļūst neatbilstoši reālajai dzīvei. Normas liek par pienākumu darīt to, ko vairums neievēro vai nespēj ievērot, ir pretrunā ar citām normām utt. Tā ir arī ceļu satiksmē – noteikumus laiku pa laikam groza, maina, jo kaut kas nav pildāms. Otrs variants ir mainīt apstākļus. Šajā gadījumā – infrastruktūra. Naivi cerēt, ka vietā, kur ietve beidzas ar zālāju, cilvēki apgriezīsies un ies atpakaļ. Naivi cerēt, ja lauka vidū būs luksafors, kurš neko neregulē, ka kāds pie tā stāsies un ņems vērā. Cilvēks ir pietiekami intelektuāls, lai loģiski izvērtētu – vai iekārta, kas nefunkcionē atbilstoši reālajai dzīvei ir jāņem par pilnu. Par to arī sižets:

Piemēram, Dāņu velo infrastruktūras būvniecības standartā ir teikts, ka, ja riteņbraucējiem uz 1km ir vairāk kā 1,25 apstāšanās reizes, tad riteņbraucēji brauks pie sarkanās gaismas. Tātad tas ir matemātiski aprēķināts un mēs varam strīdēties tas ir labi vai nav labi, bet cilvēks kā bioloģiska būtne un tā darīs.

Pāris iemesli kādēļ riteņbraucēji neapstājas pie sarkanās gaismas

Publicēts: 24.08.15 | Sadaļa: blogs

Lai atzīmētu simto gadskārtu, kopš izveidoti Latviešu strēlnieku pirmie bataljoni, trīs alpīnisti un četri riteņbraucēji no Latvijas dosies uz Latviešu strēlnieku pāreju Tadžikistānā

Publicēts: 13.07.15 | Sadaļa: blogs

Ekspedīcijas dalībnieku krekls

EKSPEDĪCIJA UZ LATVIEŠU STRĒLNIEKU VĀRDĀ NOSAUKTO KALNU PĀREJU:

Septiņu cilvēku sastāvā liela komanda – trīs alpīnisti(Oļegs Siļins, Eduards Skuķis, Vilnis Barons un četri riteņbraucēji(Viesturs Silenieks, Armands Mednieks, Mārti Štrauss, Andris Čuda) laika posmā no 22.jūlijam līdz 15. augustam dosies uz Tadžikistānu, tādejādi atzīmējot simto gadskārtu kopš tika izdota pavēle formēt Latviešu strēlnieku bataljonus. Ekspedīcija notiks Roštkalas, Iškašim un Šahdara reģionā, Vakhan kalnu grēdas apkārtnē.   1983. gadā Latvijas alpīnisti Ulda Alkšņa vadībā bija uzkāpuši kādā Pamira kalnu pārejā un nosaukuši Latviešu strēlnieku vārdā. Abām grupām ir paralēli maršruti – alpīnisti kāps 5520m augstajā Strēlnieku pārejā un vairākās apkārtnē esošās virsotnēs, taču riteņbraucēji turpat netālu, pārsvarā Šahdara apkārtnē. Augstākā vieta, kur plānots braukt ar velosipēdiem ir 4327m augstā Kokbai pāreja. Reģionā, kurš atrodas netālu no Afganistānas un Ķīnas robežas ir vairākas nozīmīgas virsotnes – Kārļa Marksa virsotne 6734m un Fridriha Engelsa virsotne 6507m. Tā kā reģionā, kurā plānots doties nav sakaru iespējas, atskats par notiekošu būs pieejams tikai pēc atgriešanās Latvijā. Izbraukšana no Rīgas 22.jūlijā plkst. 15:40 ar reisu uz Stambulu.

Ar velosipēdiem Šahdara ielejā

Latviešu strēlnieku pāreja

TAJĀ PAT LAIKĀ RĪGĀ:

Lai atzīmētu šo Latvijai svarīgo notikumu, vīru kopa/biedrība „Vilki” un Aizsardzības ministrija/Nacionālie bruņoties spēki ar Rīgas Domes un Latvijas ģenerāļu kluba atbalstu  ir nākuši klajā ar iniciatīvu organizēt tautas svētkus š.g.  1.augustā Rīgā, Krastmalā. Pasākuma/koncerta mērķis un mērķauditorija: pasākums būs kā godinājums atvaļinātiem, bijušiem karavīriem, sevišķi starptautisko operāciju veterāniem, kuriem tiks izsūtīti atsevišķi ielūgumi uz pasākumu. Tāpat ir jāpiesaista visu paaudžu sabiedrības pārstāvji, galveno uzsvaru liekot uz skolu jaunatni, jaunsargiem, jauniešiem, jo pasākuma laikā notiks arī NBS rekrutēšanas pasākumi. Svarīgi ir arī tas, ka īpaši uz pasākumu tiks aicinātas arī bojāgājušo karavīru un zemessargu  ģimenes, lai godinātu kritušo karavīru piemiņu.

Lai pasākums izdotos, ir plānots piesaistīt Latvijas populārākos māksliniekus, kas spēj uzrunāt plaša diapazona sabiedrības masas. Krastmalā tiktu organizēti militārie paraugdemonstrējumi (līdzīgi kā tas notiek 4.maija parādēs dažādās pilsētās), darbotos lauka virtuve, tiktu demonstrēta visa veida militārā tehnika, ieskaitot arī ārvalstu militāro tehniku un karavīrus.

Svētku diena sāktos ar  piemiņas plāksnes atklāšanu pie nama Tērbatas un Elizabetes ielas stūrī, kur atradās Latviešu strēlnieku biedrības dibināšanas orgkomiteja (to organizē Kara muzejs). Laikā no 1200-1400notiek pasākums Vērmanes dārzā, kuru organizē Latvijas Kara muzejs, pēc tam karavīri kārtojas gājiena  kolonnās un gājienā no Vērmanes dārza iet līdz Krastmalai, kā tas notika arī simts gadus atpakaļ, kad pirmie jauniesauktie latviešu strēlnieki svinīgi gāja pa Daugavmalu.

Pasākuma laiks Krastmalā: : 2015.gada 1.augusts no plkst.~ 15:00 – 20.00

VĒSTURISKAIS IESKATS:

No Latvijas Nacionālā Vestures muzeja   rakstītā:

“Brāļi, kaŗa pienākumi jānes visiem, bet lai stājamies zem karoga no brīva prāta savas dzimtenes labā!”

(no uzsaukuma „Pulcējaties zem latviešu karogiem!”)

Ar šiem vārdiem Krievijas Valsts Domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis uzrunāja latviešu sabiedrību 1915. gada vasarā, kad 1. pasaules karš ar tā neizbēgamo postu un iznīcības draudiem pietuvojās Latvijas teritorijai. Vācu armija no Lietuvas tuvojās Jelgavai, kur vācieši tika apturēti pateicoties galvenokārt zemessargiem – gandrīz tikai no latviešiem saformētajiem Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto darba rotu bataljoniem. Jūlijā vāciešiem izdevās ieņemt Kurzemi, Zemgali, Sēliju un sasniegt Daugavas un Rīgas robežu.

1915. gada 1. augustā Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis Mihails Aleksejevs izdeva pavēli formēt bataljonus. Brīvprātīgo pieņemšana Rīgā sākās 12. augustā, drīz tika atvērti pieņemšanas punkti arī citur. Pieteikties aicināja vīriešus vecumā no 17 līdz 35 gadiem. 1915. gadā brīvprātīgi pieteicās 6292 cilvēki, no tiem tika izveidoti 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8. Valmieras un rezerves bataljoni. Lai gan, sākot ar 1916. gadu, strēlnieku bataljonus papildināja mobilizētie un no citām armijas daļām pārnākušie latviešu tautības karavīri, brīvprātīgi pieteikušos skaits pārsniedza 8000 cilvēku. 1916. gada 3. novembrī bataljonus pārformēja par pulkiem.

Latviešu strēlnieku bataljoni savās pirmajās cīņās devās jau 1915. gada oktobrī, lai apturētu vācu uzbrukumu pie Rīgas. 1916. gada vasarā un rudenī strēlnieki cīnījās tā dēvētajā Nāves salā, 1917. gada janvārī Tīreļpurvā pie Ložmetējkalna notika tā sauktā Jelgavas operācija jeb Ziemassvētku kaujas, kur strēlnieki zaudēja trešo daļu savu biedru, 1917. gada rudenī turējās pret vācu pārspēku kaujās pie Mazās Juglas – tās ir tikai lielākās strēlnieku izcīnītās kaujas.

Par nopelniem un varonību kaujas laukā liels skaits latviešu strēlnieku saņēma Krievijas militāros apbalvojumus – Jura krustus un Jura medaļas.

 PAR LATVIEŠU STRĒLNIEKU VĀRDĀ DĒVĒTO KALNU PĀREJU:

033198.55 Strelnieku 1 Strelnieku pareja

 

MŪSU ATBALSTĪTĀJI UN PATEICĪBU PELNĪJUŠIE:

Alpīnistu klubs “Traverss

Līmenī

BBārs

JMP” Bērnu rotaļu laukumi

Latvijas Riteņbraucēju apvienība

Gandrs

Velokurjers

Raugs” un īpaši bučas Gundegai Kalendrai

īpaši vēstniekam Igoram Apokinam

Rano Sabirova par uzņemšanu

Shams Kahor par izaplīdzēšanu un  viesmīlību

 

Rīgai vajag velo programmu pirms tiek radītas velojoslas

Publicēts: 30.03.15 | Sadaļa: blogs

Rīgā pilsētvidi nevar uzlabot ar dažām velojoslām, bet ir vajadzīga Rīgas velo programma. Tāda tika apstiprināta 2000.gadā un sastāv no 3 lapām un vienas rindkopas. Nav pareizi sākt būvēt māju kraujot ķieģeļus kaudzē, iepriekš nezinot kādai jāizskatās mājai un vai vispār māju vajag. Un kā tā funkcionēs, kas to izmantos? Tādēļ vajag izpētes, kas pierāda un pamato nepieciešamību un pēc tam ir jāatrod piemērotākie un labākie materiāli, tehnoloģijas un instrumenti,  kā sasniegt rezultātu. Līdz šim ir veikti daudz dažādi pētījumi gan Rīgā, gan Latvijā, gan Eiropā un pasaulē, kas parāda un pierāda ikdienas riteņbraukšanas lomu un nepieciešamību pilsētvidē. Taču pārsvarā tiek uzskatīts, ka riteņbraukšana ir jauniešu izklaide, kura rada problēmas tiem, kas brauc ar mašīnām. Tādēļ jauniešus jāliek kopā ar saviemvecākiem uz ietves, lai tiek pieskatīti vai arī sporta laukumos. Tieši ar šādu izpratni Latvijā un Rīgā ilgus gadus ir veidota velo infrastruktūra. Ja vēl pilsētplānotāji, kuri mācījušies vai izglītojušies ārvalstīs izprot riteņbraukšanas lomu pilsētvides uzlabošanā, tad satiksmes organizētāji un lietotāji  velosipēdistus uztver kā traucēkli mašīnām. Neredzot ne sociālos, ne ekonomiskos, ne sabiedrības veselības, ne drošības, ne vides, ne izglītības ieguvumus. Un liela daļa arī šo jomu speciālisti nemaz nezina vai neaizdomājas par riteņbraukšas iespējām un nozīmi. Tieši tādēļ ir nepieciešama ilgtermiņa pieeja, jeb programma, kurā ir iesaistītas daudzas tautsaimniecības jomas, kur laika grafikā, saskaņotā plānā tiek sasniegts loģisks vēlamais rezultāts. Programmai jābūt saistošai ne tikai Satiksmes departamentam, bet visiem Rīgas pašvaldības departamentiem, tādejādi vienam otru papildinot. Un par to visu ir jāskaidro sabiedrībai. Vāji informēti cilvēki ir jāizglīto.

Zināmā mērā riteņbraukšanas attīstība Rīgā ir sākusies haotiski. Sākotnēji ir būvēta infrastruktūra un pēc tam tiek domāts par to, kas brauks, nemaz nedomājot vai tiem, kas brauks būs ērti, loģiski, droši un vai tiem ir zināšanas, izpratne un vadītāja apliecība. Vai tiem būs, kur novietot velosipēdu un kā būs ar to zādzībām. Tādēļ programmai vajadzētu būt vērstai uz nākamo paaudzi, vienlaikus neaizmirstot par tiem, kas jau pārvietojas. Programmā apskatitās tēmas varētu būt aptuveni šādas:

IMG_0609

1)Veidot drošas velo novietnes pie bērnudārziem un skolām

2) Izglītot bērndārzniekus un skolēnus ceļu satiksmes noteikumos, drošībā, veselībā, pret vidi atbildīgā dzīvesveidā

3) Jābūt skaidram plānam kur jābūt kādiem publiskajiem braukšanas, un satiksmes drošības trenniņu laukumiem jābūt.

4) Droši ceļi uz skolu. Tā ir sistēma, kur īpaši tiek piedomāts pie tā, lai skolu apkārtnē ir droša velo infrastruktūra. Skolu apkārtne nav tuvākais kvartāls, bet visamz kilometra rādiusā. Tādejādi veidojas lielas teritorijas, tīklu, kas saplūst kopā ar maģistrālajiem velosipēdu ceļiem.

Tad, kad atsākas skolas laiks, atsākas sastrēgumi. Ja būtu droši ceļi uz skolu gan gājaējiem, gan riteņbraucējiem, tad bērni daudzās vietās paši varētu doties uz mācībām, tad lielais daļai atkristu nepieciešamība bērnus vest ar mašīnu vai sabiedrisko transportu. Bērniem jābūt kustīgiem, veselīgiem, jāatrodas svaigā gaisā, nevis jāsēž mašīnā vai baciļiem piesātinātā autobusā, trolejbusā, tramvajā. Ir daudz sūdzības no vecākiem un skolotājiem, ka pirmajās stundās bērni nav atmodušies. Pamatā tie ir bērni, kurus iekrauj siltā mašīnā un pie skolas izkrauj. Tie, kas līdz skolai vismaz 15 minūtes ir svaigā gaisā, tie ir žirgti un to smadzenes gatavas darbam. 15 minūtes velo brauciena ir ap 3-4 km lēnā tempā. Lielākā daļa Rīgas bērnu dzīvo tuvāk nekā 4 km līdz skolai. Lai bērnus varētu droši laist vienus uz skolu, tiem jāmāk braukt un jāpārzina satiksmes noteikumi- gan kā gājējiem, gan kā riteņbraucējiem. Tā kā gājējiem nevajag Gājēju apliecību, tad vienīgā iespēja ir apgūt noteikumus un nokārtot eksāmenu 10 gadu vecumā kā riteņbraucējam.

5) Auto stāvparku koncepcijas realizācija kopā ar velo infrastruktūru, kura primāri ir veidota vietās, kur tilti, pārvadi, šķērsojumi pār dzelzceļu.

Noliec mašīnu un tālāk dodies ar sabiedrisko transportu vai velo. Lielākā cilvēku koncentrācija ir uz tiltiem(mašīnās, sab. transportā, velosipēdiem), taču vislielāko caurplūdi šaurā vietā var nodrošināt ar kājām, velo, sabiedrisko transportu un tikai tad ar mašīnu. Jābūt risinājumiem kā uzlabot apstākļus tiem pārvietošanās veidiem, kuri nodrošina vislielāko skaitu cilvēku pārvietošanu. Piemēram- vieglas metāla konstrukcijas tilti blakus Gaisa tiltam, kas domāti riteņbraucējiem. Gājēji var iet pa esošo ietvi nebaidoties no riteņbraucējiem. Sakārtojot sliežu ceļa šķērsojumus primāri vietās, kur ir pārrautas vēsturiskās ielas pār dzelzceļu, tādejādi radot prioritāti gājējiem, invalīdiem, bērnu ratu stūmējiem, riteņbraucējiem attiecībā pret autotransportu, kuram tur liegta pārvietošanās. Vairāk joslas sabiedriskajam transportam, joslas velotransportam.

6) slēgtas, drošas, ērtas velo novietnes (velo stāvparki) pie stacijas, autoostas, dzīvokļu namiem, kurās nav bail atstāt velosipēdu 24h. Jāsekmē, lai citās pašvaldībās veidotu tādas pat novietnes pie stacijām, lai cilvēkiem būtu izdevīgāk braukt uz Rīgu ar vilcienu, tālāk ar velosipēdu.

Vislielākās apkaimes Rīgā ir Purvciems un Pļavnieki. Ja katrs simtais rīdzinieks brauktu ikdienā ar velosipēdu, tad lielākā plūsma būtu uz Deglava un Zemitānu tiltiem. Taču pēc statistikas tur ir vismazākā. Nav, kur dzīvoklī glabāt, grūti uznest, nav velo infrastruktūra līdz un pār šiem tiltiem. Vasaras mēnešos Pasažieru vilcienā tiek pārvadāti ap 25’000 velosipēdu, neskatoties uz to, ka vilcienā grūti iekāpt pašam, kur nu vēl ar velo. Velosipēds aizņem salonā daudz vietas un nav izdevīgs ne pārvadātājam, ne ērts pasažieriem. Tādēļ tas jāatstāj stacijā. Droša velo novietne palielinātu pasažieru skaitu Pasažieru vilcienam, mazāk brauktu ar mašīnām, vairāk ar sabiedrisko transportu.

7) Sabiedrības veselība kā vadmotīvs riteņbraukšanas un fiziski aktīva dzīvesveida veicināšanā 

Pirmā vietā mirstība Latvijā ir no sirds asinsrites slimībām, kur pamatā cēlonis ir mazkustīgs dzīvesveids. Mirst ap 40 cilv dienā. Pēc CSDD aprēķiniem, viens pāragri aizgājušais valstij izmaksā ap 503’000 €. Cik miljardus ik gadu mēs šādi zaudējam??)

8) Rīgas centra daļā velo infrastruktūras izveide ekonomiski un sociāli degradētās ielās

Centra ielām ir jābūt tādām, lai vide tajās būtu tāda, ka uz katras ietves teorētiski varētu būt āra kafejnīca, koks, puķu pods, mākslas darbs, skulptūra. Pamatā dēļ automašīnu negatīvās ietekmes Rīgas centru beidzamos 10 gados ir pametuši ap 50% iedzīvotāju un pārcēlušies uz klusākām, zaļākām, tīrākām, patīkamākām teritorijām. Kā piemērs, liela daļa ir pārcēlusies uz Mārupi, taču Mārupē bērnudārzos trūkst pāri pa 1000 vietām bērnudārzā. Tādēļ vecāki ved bērnus uz Rīgu. No Rīgas mūk, bet bez Rīgas nevar, jo tur mācās un strādā. Līdzīgi ar darba vietām, pakalojumiem u.c., kas vairumam Rīgā ir pieņemamāk. Rīgas centra ielu posmi, kur ir pārblīvēta auto satiksme, tirdzniecības vietas un ēku īpašnieki nīkuļo – Čaka, Valdemāra, Brīvības sevišķi starp Tallinas un Pērnavas. Tādēl, jo tuvāk braucoša mašīna ir ēkas sienai, jo tālāk ir cilvēki, kas vēlas atstāt naudu šajā ēkā.

9) Velo infrastruktūrai jābūt tīklveida- velosipēdu ceļi ir savienoti viens ar otru, nevis atsevišķi, pārtrūkstoši. Tīklam primāri jāsavieno blīvāk apdzīvotās apkaimes viena ar otru un ar pilsētas centru

Cilvēki dzīvo visās Rīgas ielās, visās ēkās un tiem interesē nokļūt citās ielās, citās ēkās, darbā, pie radiem, draugiem, veikalā, iestādēs, uzņēmumos, pakalpojumu servisos utm., izveidojot vienu velo ceļu vienā(dažās) ielās nevar nokļūt visur. Ja Rīgā būtu auoceļi tikai tajās ielās, kur tagad veloceļi- cik cilvēku ar mašīnu varētu aizbraukt uz darbu? Iedzīvotāju galamērķu kartēšanas pētījumi liecina, ka vairums dodas no apkaimēm uz centru(to katrs var novērot arī kur, kuros virzienos ir auto sastrēgumi), tādēļ jābūt velo infrastruktūras savienojumiem ar centru.

10) Indivīda, pašvaldības un valsts ekonomiskās situācijas uzlabošana

Latvijas iedzīvotāji gadā importē degvielu un automašīnas, to detaļas ap 1,5miljardu € vērtībā. Salīdzinājumam –  Latvijas valsts budžets 8 mijardi €. Tādēļ jāmeklē tādi pārvietošanās veidi, kas neveicina naudas izplūšanu no valsts. Jārada tādi infrastruktūras veidi, kas aizņem maz vietas un nerada negatīvo ietekmi no infrastruktūras esamības un tās lietošanas. Kā piemērs, katrs divlīmeņu viadukts, kas uzbūvēts degradē vidi zem viadukta, aizņem teritorijas viadukta centrā un ap to, kuriem ir zema tirgus cena, nav iespēja izmantot, lai ienestu līdzkļus.

11) Drošības situācijas izlabošana ar riteņbraukšanas palīdzību.

Tas attiecas, gan uz ceļu satiksmi, kur loģiski, ka ceļu satiksmes negadījumi, kuros iesaistītas automašīnas ir daudz smagāki, nekā bez automašīnām. Tas attiecas uz policijas velo patruļām, kas veicina līdzkeļu ietaupīšanu policijai, jo viena cilvēka apgaita kļūst lielāka ar velosipēdu un nepieciešams mazāk policijas darbinieku, Policists uz velosipēda ir mobilāks, ātrāks, atrodas augstāk un redz pāri žogiem u.c. priekšrocības. Velo infrastruktūru daudzviet izmanto kā neapdzīvoto, pamesto, kluso, tumšo vietu “uzlabošanai, apdzīvošanai”. Kā piemērs – gājēji jūtas neomulīgi, apdraudēti tukšā tunelī, vientuļā parkā, klusā, tukšā ielā utml. Taču, ja tajā atrodas vēl kādi cilvēki, tad tas rada drošības sajūtu, bet  ir lielāka problēma noziedziniekiem. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ jāpanāk, lai vairāk cilvēku būtu ielās, nevis mašīnās. Sabiedrības veselība un fiziskā kondīcija kopumā – cilvēks, kas ikdienā brauc ar velosipēdi vidēji ir spēcīgāks, nekā tas, kas sēž nekustīgi transportlīdzeklī.

Šis ir tikai piemērs, bet aptuveni šādā veidā jāturpina programma, kurā jābūt problēmu un risinājumu uzskaitījumam. Jāiesaista ar plašu skaidrojumu un dalību visas Domes struktūrvienības, nevis tikai Satiksmes departaments. Jāinformē sabiedrība par ieguvumiem un nepieciešamajiem risinājumiem.

Inspektors Fakts

Publicēts: 13.03.15 | Sadaļa: blogs

 

Daudzkārt ceļojot, ejot pārgājienos, braucot ar divriteni vai ar laivām esmu pamanījis daudz dažādus pāri nodarījumus Latvijas dabai. Taču ne vienmēr ir ērta iespēja apstāties, precīzi identificēt vietu un par to vēlāk paziņot attiecīgām iestādēm. Tā arī gadījās kādu reizi laivojot pa Dubnas upi, kad nelielā posmā bija vairāki nelegālie tīkli. Un tīkli bija ne tikai upē, bet arī ezeros. Tā kā ezerā nav precīzi aprakstāmu orientieru, lai varētu aizbraucot mājās uzrakstīt skaidri saprotamu, konkrētu aprakstu par pārkāpuma vietu, tad šādos gadījumos sāku izmantot GPS iekārtu, foto aparātu un tad visus šos datus mājās pārrodoties(dažkārt pēc vairākām dienām) pārrakstīju datorā, pievienoju bildes un sūtīju par šo faktu uz Valsts Vides dienestu vai konkrēto reģionālo vides pārvaldi. Un secinājums bija tāds, ka tas ir ļoti neērti(fotoaparāts un GPS laivā, jāsaiņo ārā no ūdensnoturīga maisa, jāpieraksta komentārs utml. ), jo pārkāpumu daudz, tad jāatceras vai pēc fotogrāfijas laika jācenšas identificēt, kura bilde ir kurām koordinātēm utt. Pie kam pagājušas jau vairākas dienas un, iespējams, tīkli jau izvilkti vai slēptas pēdas.

Ir gadījies staigājot pa mežu uziet kravas ar izgāztiem atkritumiem vai naftas plankumiem uz ūdens utt., un ne vienmēr var precīzi raksturot šī piesārņojuma fakta atrašanās vietu.

Jāsaprot arī vides inspektori, kuriem ir zemas algas, nav nauda degvielai un daudzkārt saņemot nepietiekamu informāciju par pārkāpumu(piemēram tīkls ezera vidū) nemaz nav lietderīgi braukt meklēt pārkāpumu, jo varbūtība to atrast ir niecīga.  Visa šī rezultātā nācu pie atziņas, ka vienmēr ir līdzi telefons ar kura palīdzību šo visu var ātri fiksēt. Tādēļ ķēros pie domas, ka ir jāizveido aplikācija telefonam ar kuras palīdzību varētu konstatēt pārkāpuma faktu –  attēlu ar pārkāpumu, GPS koordinātes, datumu, laiku un nemaz nevilcinoties uzrakstīt komentāru pāris teikumos, lai cilvēks, kurš šo lasīs varētu saprast lietas būtību. Tā arī radās Inspektors Fakts.

Izmantojot šo aplikāciju, dati tiek nosūtīti Valsts Vides dienestam kā e-pasts. Arī pats vari saņemt kopiju savā epastā, lai pašam paliktu atskaite, gan saite uz karti ar atrašanās vietu. Par pārkāpumu vari paziņot saviem draugiem un sekotājiem sociālajos tīklos Facebook un Twitter, lai tādejādi mudinātu arī pārējos Latvijas iedzīvotājus rūpēties par mūsu zemi.

 

Šobrīd tikai Iphone lietotājiem, bet plānoju arī Android versijā un papildus izveidot pārskata karti, kurā visus reģistrētos pārkāpumus varētu redzēt gan sabiedrība, gan mediji, gan teritorijas īpašnieki(nereti meža īpašnieks nemaz nav informēts, ka kāds viņa mežā izgāzis atkritumus), gan vides speciālisti

Es domāju, ka mēs esam pelnījuši, ka Latvija ir tīrākā valsts pasaulē!

Tā kā šī ir mana pirmā aplikācija, tad jau nopublicējot pamanīju kļūdas un gan jau, ka darba

gaitā būs vēl kādas. Tā, ka droši aicinu ziņot par nepilnībām, kļūdām, vēlmēm.

Arhīvs: 12345...102030...Pēdējā »
Viesturs Silenieks